Turpinot portāla “Delfi” un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kopīgo projektu par 100 dārgumiem kolekcijā, kā 71. dārgumu eksperti piedāvā Edvīna Strautmaņa gleznu “Viensēta” (1986), kura, simboliski skarot latviešu tautas arhitektūras tēmu, vienlaicīgi stilistiski pārliecinoši atspoguļo 20. gadsimta amerikāņu mākslā valdošo abstrakto ekspresionismu.
Gleznotājs un grafiķis Edvīns Strautmanis dzimis 1933. gadā Liepājā un miris 1992. gadā Ņujorkā. 1944. gadā viņš devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet 1950. gadā ieceļoja ASV, kur 1956. gadā beidza prestižo Čikāgas Mākslas institūta skolu. Līdz ar to mākslinieks ierindojams otrajā trimdas mākslinieku paaudzē, kura profesionālo izglītību ieguva savā mītnes zemē – Amerikā.
1959. gadā Čikāgas jauno mākslinieku grupas avangardiskās izstādes atklāšanā gleznotājs Jānis Kalmīte izteica domu, ka tai latviešu mākslas vēsturē ir līdzīga nozīme kā 1913. gada Armory jeb Arsenāla izstādei Ņujorkā, kas amerikāņiem atklāja Eiropas modernisma virzienus. Čikāgas domubiedru grupa – Marks Barens, Vitauts Vito Sīmanis, Ojārs Šteiners un Strautmanis nebija apzināti veidota.
Mākslas institūta skolā studējušie gleznotāji tikai vienkopus pirmo reizi eksponēja savus abstraktā ekspresionisma meklējumus. Pazīstamākais no "čikāgiešiem" – Edvīns Strautmanis drīz vien izlēma darboties Ņujorkas mākslinieku rajonā, virziena "dzimtajā" vietā Soho.
Viņa daiļrade pārliecinoši saistāma ar Action jeb darbības glezniecību, bet rokraksta veidošanos nenoliedzami ietekmējis Eiropas tradīcijās augušais, ekspresīvais holandietis Vilems de Kūnings, kura rokraksts tiek dēvēts arī par "žestu jeb rīcības abstrakciju". Mākslas darbs radās spontāni, kļūstot par tiešu radošās darbības arēnu, īpaši uzsverot pašu fizisko radīšanas procesu, ziežot un šļakstot krāsu uz horizontāli novietota audekla.
Action glezniecība attīstījās laikā, kad mainījās cilvēku fiziskā un psiholoģiskā pasaules uztvere, sperot soli zemapziņas ideju virzienā – nevis attēlojot objektus vai specifiskas emocijas, bet neapzināti pamodinot skatītājā dziļi mītošās pirmatnējās sajūtas.
Mākslas zinātniece Eleonora Šturma uzskata, ka 20. gadsimta 80. gadu sākuma mākslas straujajā virzībā Strautmaņa "gleznas neapliecina jaunus atklājumus; viņš drīzāk jāierindo mūsu laikmeta tradicionālistos, kas savu izvēlēto uzdevumu veic – pašu gleznošanas darbību izbaudīdami – ar izmaņu un pārliecību." (Šturma, Eleonora. Triju atšķirīgu mākslinieku izstādes. Latvju Māksla, Nr. 10, 1983, 951.lpp) Neskatoties uz to, viņa glezniecība joprojām tiek pienācīgi novērtēta amerikāņu sabiedrībā un galeriju īpašnieku vidē. Strautmanis gleznoja ar akrila krāsām uz liela formāta audekliem, novietotiem uz grīdas.
Platie triepieni uzklāti krustu šķērsu vai pa diagonāli ar milzu otām, pat slotām, katrā rokas atvēzienā iekļaujot milzīgu fiziskās un garīgās enerģijas koncentrāciju. Izvēlētās krāsu attiecības balstās uz tumši gaišā kontrastiem Edvīns Strautmanis daudz eksperimentēja ar akrila tehnoloģiju, rezultātā krāsas slānis saglabāja ārkārtīgu elastību saistībā ar audeklu.
Darbs skatāms izstādē "Latviešu māksla trimdā" LNMM izstāžu zālē "Arsenāls" līdz 28. jūlijam.
Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!