Johans Valters neapšaubāmi ir tas gleznotājs, kas pieder visslavenākajai mākslinieku paaudzei Latvijas mākslas vēsturē. Pietiek tikai minēt, ka kopā ar Jani Rozentālu un Vilhelmu Purvīti viņš būtiski veicināja Latvijas mākslas uzplaukumu 19.–20. gadsimtu mijā, lai pat tas cilvēks, kurš nekad nav dzirdējis šo uzvārdu, saprastu, ka runa ir par nacionāla mēroga vērtību.
Savā daiļradē Johans Valters mēroja ceļu no 19. gadsimta beigu reālisma un impresionisma līdz ekspresionismam tuvai formu valodai, līdz kurai pakāpeniski nonācis jau mūža otrajā pusē, dzīvojot Vācijā.
Būdams jelgavnieks, pēc mācībām Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā 1897. gadā viņš atgriezies savā dzimtajā pilsētā, kur intensīvi strādāja līdz emigrācijai 1906. gadā ne tikai kā gleznotājs, bet arī kā pedagogs. Šajā Jelgavas periodā tapusi arī glezna "Pīles".
Kā vēl pietiekami jaunu mākslinieku Johanu Valteru ietekmēja dažādas tā laika mākslas parādības, bet tie, kā profesionālu ierosmju avoti, vienmēr bija tikai impulss viņa analīzei un līdzdomāšanai. Apmeklējot Eiropas muzejus mākslinieks, protams, nevarēja neiepazīties ar impresionisma sasniegumiem, kuri atstāja zināmu iespaidu viņa daiļradē.
Ir pieņemts uzskatīt, ka franču impresionisma tapšanā būtisku lomu spēlējuši ņirbošie gaismas atspulgi uz kustīgas ūdens spoguļa, kurus jaunie franču mākslinieki mēģināja tvert ar maksimālu optisku objektivitāti. Varētu apgalvot, ka Valtera gleznieciskais rokraksts Jelgavas periodā pilnbriedu sasniedza darbos, kuros viņš liktenīgā kārtā arī pievērsies ūdens virsmas studijām.
Gleznā "Pīles" var atrast divas ar impresionismu radniecīgas pazīmes. Pirmkārt, tas ir otas triepiena raksturs. Ja izpētīt gleznu tuvplānā var ieraudzīt cik kaligrafiski ar zīmējošu gaismā un gaisā vibrējošu pārtrauktu līniju un rotaļīgi izsmalcināta faktūru mainīga blīvuma ieklājumiem Valters modelē dabas krāsaino kustību. Otrkārt, tā ir intīma noskaņa kas tuvināja šo ainavas fragmentu impresionismam. Izmeklētā kompozīcijā redzes iespaidu haoss saskaņots, lai radītu viegli gaistošu līdzsvaru starp gaismu un ēnu, mieru un kustību. Varētu sacīt arī – starp skaņu un klusumu.
Būdams muzikāls mākslinieks, kuru visu mūžu nodarbināja savu sinestētisko pārdzīvojumu apjēgšana un izteikšana, Johans Valters ļoti niansēti izjuta mākslas darba ritmiskās struktūras. Neskatoties, ka šīs darbs saglabā ciešu saikni ar dabas vērojumu, tas nav pasīvs optisko iespaidu tvērums, bet drīzāk izsmalcināts dabas motīva mākslinieciskais aranžējums. Par to ļoti skaidri liecina bez ornitologa entuziasma tvertais pīļu pulciņš, kas gleznā līdzinās kustīgiem gaismas atspulgiem un rotaļīgi papildina zaigojošo atspīdumu rakstu simfoniju.
Neskatoties uz sarežģītiem estētiskiem uzstādījumiem, kuriem mākslinieks mēģināja tuvināties gleznojot tik šķietami banālu sižetu kā pīles kanālā, mums tomēr jāpatur prātā viens teiciens, kuru atmiņā saglabāja kāds no viņa audzēkņiem: "Kur ir drusku ūdens un pļavas, tur ir skaisti". Pēc šādas definīcijas "Pīles" ir patiešām ļoti skaists darbs.
Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!