Darbs, kurā attēloti koki, krūmi un debesis, gadiem ilgi nostāvējis kāda norvēģu kolekcionāra bēniņos. Viņš to tur pametis, kad reiz viņam norādīts, ka tas noteikti nav slavenā Nīderlandes meistara veikums. Pēc kolekcionāra nāves 1991. gadā glezna pirmo reizi nonākusi muzeja redzeslokā, bet tā kā tas nav pat parakstīts, speciālisti tam īpašu uzmanību nav pievērsuši. Tomēr muzejs pirms diviem gadiem uzsācis atkārtotu izpēti un pēc stila, specifiskajiem materiāliem, kas izmantoti gleznas tapšanā, un kādas vēstules noteikuši, ka tas tomēr ir slavenā vecmeistara darbs.
Interesanti, ka lai gan darbs nav parakstīts, ir noteikts pat tā gleznošanas datums - 1888. gada 4. jūlijs. Meistars par gleznas tapšanu vēstulē ir pastāstījis savam brālim Teo. Par sarakstē pieminēto darbu līdz šim tika uzskatīta kāda cita van Goga glezna, tomēr pētnieki jau iepriekš izteikuši aizdomas, ka tā ir vai nu papildināta vai pavisam cita meistara darbs, jo dažas aprakstītās detaļas šajā gleznā nav bijušas saskatāmas.
Turklāt zinātnieki arī atraduši konkrēto vietu dabā - Montmažūras kalnu netālu no Arles pilsētas Francijas pašos dienvidos. Šajā apvidū gleznas tapšanas laikā dzīvojis arī pats mākslinieks.
Glezna sākotnēji atradusies brāļa Teo kolekcijā, bet pēdējoreiz par to ziņas bijušas 1901. gadā, kad darbs kārtējo reizi pārdots. Pēc tam, kad tas nonācis norvēģu kolekcionāra mājā, tajā viesojies arī toreizējais Francijas vēstnieks Zviedrijā, kurš skaidri norādījis, ka tā ir vai nu viltojums, vai pieder kādam pavisam citam māksliniekam. Pēc šāda novērtējuma kolekcionārs to drīz vien nolicis bēniņos, kur tā nostāvējusi vairākus desmitus gadu.
Šādus darbus atrast neizdodoties bieži - pēdējā reize, kad atrasta pilna izmēra van Goga glezna, bijusi 1928. gadā.