Izstāde ļauj katram skatītājam rast savu skatījumu. Šo rindu autorei negaidīts bija, piemēram, Federa tik bieži izvēlētais skata punkts "no augšas" uz ainavu, arī upes leju, vai tā būtu Daugava, Gauja vai tālā Doņeca. Bija jādomā par viņa bērnību Koknesē, par taciņu, kas ved no upmalas arvien augstāk līdz pilsdrupām, par zēna pārsteigumu un sajūsmu, kad viņa priekšā pirmo reizi pavērās skats uz Daugavu un mežu tālēm. Vai būtu iespējams, ka šie iespaidi tiešām atbalsojušies mākslinieka daiļradē?
Šodien kā 76. dārgumu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā aplūkojam Federa gleznu "Gaujas leja", kas ir izstādes centrā. Glezna gadu desmitu gaitā pamatoti ieguvusi lielu "pievienoto vērtību".
"Gaujas leja" ir viens no Federa zināmākajiem un populārākajiem darbiem, savdabīgs mākslinieka " zīmols". Vēl vairāk – glezna ir kļuvusi par vienu no mūsu ainavas, tātad arī Latvijas simboliem. Tā ir harmoniska, līdzsvarota, cilvēkam atvērta ainava. Saule jau uzsākusi ceļu uz vakara pusi, vietumis atspoguļojoties Gaujas līču ūdeņos. Zilganā miglā pie horizonta vīd mežu tāles. Klusums, miers. Bet vai tikai miers? Nebūt nē. Gleznas priekšplāns ar dažiem negaidītiem vērienīgiem otas vēzieniem atgādina par vēju, kustību, nemieru.
Saskaņā ar gleznas leģendu, tās pamatā iespaidi, kurus Feders guvis, stāvot Gleznotāju kalnā Siguldā. Mūsdienās no šī skatu punkta paveras vien skats uz tālo Gauju, jo tuvplāns aizaudzis, kas liedz apstiprināt vai noliegt leģendas patiesumu. Nevaram arī dabā pārbaudīt, vai gleznas otrajā plānā ēnas, kas vērstas pa kreisi un pa labi no skatītāja, virzītas saskaņā ar realitāti vai pēc ģeometrijas un perspektīvas likumiem. Un joprojām nevaram ne īsti saprast, ne citiem skatītājiem paskaidrot, ko īsti nozīmē dzeltenie krāsas akcenti koka lapotnē pa labi no centra. Nejaušība, kļūme? Vai varbūt mākslinieka nepieciešamība atdzīvināt klusināto otro plānu?
Pirmo reizi eksponēta Mākslas akadēmijas izstādē Pēterburgā, "Gaujas leja" divdesmit gadus glabājusies kādā privātkolekcijā. Rīgas Pilsētas mākslas muzejam (tagad – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) glezna piedāvāta 1921.gada sākumā, un pilsētas Valde izmantojusi šo vienreizējo iespēju.
1891.gadā, kad mākslinieks parakstījis šo gleznu, viņš bija 53 gadus vecs, ar turpat trīsdesmit gadu pieredzi patstāvīgā pedagoģiskā un radošā darbā. Pēc desmit auglīgiem gadiem Belgorodā, Krievijas dienvidos, mākslinieks 1886.gadā pārcēlies uz Pēterburgu. Domājams, ka šo pārmaiņu vispirms rosinājusi vēlēšanās atrasties un strādāt šajā nozīmīgajā kultūras centrā, būt tuvāk mākslas dzīves aktualitātēm.
Pēterburgā notikusi Federa satikšanās ar latviešu jaunekļiem, kuri tikko uzsākuši savu ceļu mākslā. Tie bija "Rūķa" pulciņa biedri Janis Rozentāls, Johans Valters, Vilhelms Purvītis un citi.
Maz ticams, ka vecmeistars ar jaunajiem kolēģiem runājis tikai par specifiskajām glezniecības problēmām. "Rūķi" jau bija formulējuši savas darbības cerēto mērķi – strādāt dzimtenē, lai radītu latviešu mākslu. Vairākas nozīmīgas 1891.gadā parakstītās Federa gleznas, piemēram, izstādē eksponētās "Gaujas leja" un "Ainava" (skats uz Siguldas pilsdrupām saulrietā), kā arī "Daugava" (Baltkrievijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā) ļauj izteikt pieņēmumu, ka šo gleznu tapšanā sava nozīme bijusi arī domai par latviešu nacionālo mākslu un dzimto ainavu kā tās neatņemamu sastāvdaļu.
Iespēja veidot vai papildināt savu skatījumu uz Jūliju Federu un gleznu "Gaujas leja" mums dota līdz 10.novembrim. Izmantosim to!
Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!