Topošā Laikmetīgās mākslas muzeja 14 kolekcijas pērles  (171)

Portāls "Delfi" iepazīstina ar 14 darbiem, kas pelnījuši īpašu uzmanību.

Mākslas zinātniece Ieva Kalniņa stāsta: "Māras Brašmanes radošā karjera ir aizsākusies 60. gadu sākumā. Viņa galvenokārt strādā melnbaltajā fotogrāfijā, kur izkopusi individuālu poētisku stilu ar izteiktu romantisma un ideālisma devu.

No šīs fotografēšanas reizes Mārai Brašmanei ir tikai divi kadri. Toreiz viņa taupīja filmiņu. Otrā kadrā fonā redzami citi cilvēki, un pārdevējai ir dusmīgāka sejas izteiksme. Šis ir 1966. gada Lieldienu laiks, ko iezīmē pāvesta Pāvila VI lūgšana par mieru Vjetnamā.

Ieilgušais karš patiesībā bija Aukstā kara karstais placdarms ASV un PSRS savstarpējā cīņā. Bet attēlā redzamais veco cilvēku pāris Rīgas Centrāltirgū, Daugavmalā pie Zivju paviljona tirgo pašu plaucētus bērzu zarus un pūpolus - neiztrūkstošos Lieldienu atribūtus. Taču Lieldienas tāpat kā Ziemassvētkus Padomju Savienībā oficiāli svinēt nedrīkstēja.

Varbūt vēlme pieskarties neatļautajam mudināja Māru Brašmani apstāties, lai divreiz nospiestu slēdzi. Viņa atceras, ka torīt bijis ļoti auksts un metāla Zenīts, ar ko ir uzņemta šī fotogrāfija, salis ne mazāk."

Attēlā: Kristaps Ģelzis. Skrējiens pēc milliona. Papīrs, akvarelis, 2008.

Mākslas zinātniece Ieva Kalniņa: Kristaps Ģelzis 2007. gadā pamet darbu reklāmas aģentūrā Leo Burnett Riga, lai turpmāk būtu neatkarīgs mākslinieks. Tomēr pirmos trīs jaunās dzīves mēnešus viņš, kā pats saka, pavada horizontāli, skatīdamies griestos un pārdomādams dzīvi, un tikai tad, pašdisciplīnas un ekonomiskā spiediena vadīts, ķeras pie darba.

Viņa intuīcija nekļūdīgi uzrādījusi akvareļa iztrūkumu Latvijas laikmetīgajā mākslā. Par akvareļa tehnikas izvēli viņš ir pārliecināts vēl šodien: "Tas ir ekonomiski, ekoloģiski, un tajā pašā laikā tu daboni to, ko māksliniekam vajag, - tikt no tās domas vaļā."

Par darbu "Skrējiens pēc milliona" Ģelzis saka: Vizuāli spilgtākā izteiksmes forma - ziedu jūra, kas aug un paškārtojas ļoti spilgtā, pašorganizējošā un pieaugošā ritmā.

Tās ir kompozīcijas, kas ar savu mērogu un simbolismu ne tikai aizkustina māksliniecisku aci, bet vienmēr uztur kādu konkrētu, patiesu ideju. Kā māksliniekam man šis sižets liekas viens no pateicīgākajiem lielformāta akvareļu glezniecībai.

Tur ir krāsa, ritms, laukuma bezgalība, ko var vienmēr turpināt un atkārtot, spontāna neprecizitāte un noskaņu dažādība. Tur ir viss glezniecībai, viss sižetam, viss mūsu dzīves kopsavilkums. Ko vēl vairāk var vēlēties mākslas darbā?

Mākslas zinātniece Ieva Kalniņa stāsta: "ABLV Bank" kolekcijā esošās piecas Oļega Kuļika fotogrāfijas no cikla "Dabas muzejs Jaunā paradīze": bija eksponētas izstādē Sociālais ekshibicionisms, kas notika 2002. gadā Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā Rīgā (kuratore Ieva Kalniņa). Šī izstāde pievērsās Rietumu pieprasījumam pēc Austrumeiropas mākslas, kas lielā mērā bija saistīts ar nepieciešamību nodarboties ar publisku ekshibicionismu. 90. gados no Austrumeiropas mākslas burtiski pieprasīja miesiskumu un skandalozitāti"

Par darbu sēriju Oļegs Kuļiks saka: "Dabas muzejs jeb Jaunā paradīze" ir projekts, ko veidoju 2000.-2001. gadā. Tas tapa tehnoloģiski sarežģītā procesā (montāža, kompleksa daudzplānu kompozīcija, virtualitāte, kas reālu ainavu pārvērš fantastiskā) un bija domāts kā atgādinājums, ka galvenā problēma mūsdienās ir konflikts starp kultūru un dabu.

Cilvēks ir iekarojis dabu, tā palikusi vien zooloģijas muzejā kā trofeja. Tās ir civilizācijas sekas. Bet es negribu tikties ar dabu vienīgi zooloģijas muzejā. Mans uzdevums - atsegt cilvēkā viņa dzīvniecisko sākotni, vismaz daļēji."

Laikmetīgās mākslas centra direktore, "..lai gadījums kļūst par notikumu.."  izstādes kuratore Solvita Krese stāsta: "Leonards Laganovskis" ar tribīnēm darbojas jau no 1988. gada, dažādas vēsturiskas references saistot ar mūsdienu aktualitātēm, atsaucēs un citātos nebaidoties no groteskiem un sarkastiskiem risinājumiem.

Katrai Tribīnei ir konkrēts prototips - kāds arhitektūras vai dizaina piemērs, atsauce uz literatūru, vēsturi, citāts no kāda cita mākslinieka darba. Ir īpašas sieviešu, gastronomijas un mākslinieku sērijas. Tiek nojaukta glorifikācija, ko tribīne piešķir runātājam. Ikdienas priekšmeti savukārt iemiesojas tribīnēs. "Jo tāda ir vara - šodien tu esi varens, rīt nekā no tā vairs nav," piebilsts mākslinieks." 

Mākslas zinātniece Ieva Kalniņa stāsta: "Imanta Lancmaņa daiļradei kopumā raksturīga režisora pieeja. Gan viņa glezniecībai, gan dzīvei piemīt izsvērtas performances daba. Viņš vienmēr uzsver precizitātes nozīmi. Un viņa darbi paver durvis uz kādu realitāti, kurā ir interesanti ieiet. Mākslinieks pats raksta lugas, pats tās uzved un izspēlē.

Visas astoņas Imanta Lancmaņa gleznas ciklā Piektais bauslis. Revolūcija un karš tapušas vienlaikus no 2006. līdz 2009. gadam. Tomēr no darbu datējumiem redzams, ka pēdējā iesākta tieši "Non occides'' ("Tev nebūs nokaut"). Šis darbs ir visas sērijas atslēga. Tas uztverams kā epigrāfs, kas šoreiz lietots paraksta vietā un likumsakarīgi arī ticis veidots kā altāra predella - platforma, uz kuras balstās altāris."

Imants Lancmanis par darbu ciklu: "Piektais bauslis. Revolūcija un karš" rāda manu viedokli par kariem un revolūcijām kā cilvēces dziļāko neprāta formu un vienlaikus dzinējspēku sabiedrības attīstībai. Trīs gleznas veltītas 1905. gada revolūcijai, trīs - Pirmajam pasaules karam. Gan viena, gan otra grupa ataino kara vai revolūcijas aktīvo brīdi, kam pretstatā likts kara nežēlīgais pavadonis - cietsirdība pret civiliedzīvotājiem, iracionāli nāvessodi."

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš stāsta: "Iesakot grafiķi Pauli Liepu laikraksta "Diena Gada balvai kultūrā" (2012), mākslas zinātnieks Eduards Kļaviņš viņa mākslu raksturoja kā neuzbāzīgu. Balvas saņemšanas runā Liepa izteicās, ka vēlētos šo neuzbāzības līniju turpināt un daudz nerunāt.

Necik pļāpīgi nav arī Pauļa Liepas darbi. Lai gan tie radīti, iedvesmojoties drīzāk no grafikas "zemā", pielietojamā gala nekā no augstām iztēles sfērām. Pats mākslinieks atzinis, ka viņu aizrauj vecu sērkociņu kastīšu etiķetes, pastmarkas, bēniņos atrasti rasējumi. "Uzskates materiāli par dzīvi tādu, kādu mēs to redzam ikdienā. Vai gribētu redzēt," - autors raksturojis savu izstādi Projekts "Dzīve" (2010).

Šiem materiāliem it kā vajadzētu kaut ko vēstīt, bet, tā kā tie ir veci, saturs aizmirsies. Palikusi tikai čaula, kurai neapšaubāmi ir sakars gan ar 20. gadsimta mākslas formām - abstrakcionismu, popārtu, gan dizainu - plakātiem, etiķetēm un skaņuplašu vākiem."

Paulis Liepa par darbu tapšanu: "Šī "Istabu sērija" saistīta ar manu izjūtu, ka mūsu dzīve ir kā projekts, kam mēs visu laiku gatavojamies: jāizdara tas, tas un vēl tas, un tad... Un tā visa dzīve paiet. Katrs solis kā pakāpiens uz nākamo. Šīs telpas ir cerības, sapņi, kas nekad nepiepildās, bet kļūst par atmiņām. Atmiņas par lietām, kas nekad nav notikušas."

Kuratore Solvita Krese stāsta: ""Solitude" ir viens no Katrīnas Neiburgas pasaulē visvairāk rādītajiem darbiem. Liekas savādi, ka tāds ļoti personisku un intīmu sajūtu nospiedums skatītāju mēdz uzrunāt vispārliecinošāk. Katrīna stāsta par savu vientulību, droši vien atdzīvinot visai līdzīgu sajūtu katrā no mums. Gara bezgalīga diena... It kā viss kārtībā, bet tu jūties tik ļoti ārpus jēgpilnās vai bezjēdzīgās pasaules, ka jāmēģina sevi savākt kopā pa druskām - stikla atspīdumos, drēbju skapjos, aiz segas malas.

"Solitude" ideja radās laikā, kad Katrīna pavadīja vairākus mēnešus mākslinieku rezidencē Cite Internationale des Arts Parīzē. Esot prom no mājām svešā vidē, sajūtas, ko ikdienā, iespējams, cenšamies nepamanīt, akumulējas intensīvā pārdzīvojumā. Veidojot šo darbu, Katrīna attīsta arī specifisko attēla fiksācijas paņēmienu, kas kļūst par mākslinieces īpašā rokraksta sastāvdaļu. Fotogrāfijas, kas savienotas slīdošā telpas panorāmā, izrādās ideālais veids, kā reģistrēt savas kustības bez operatora vai citu cilvēku palīdzības, darbojoties vienai pašai." 

Mākslas zinātniece un kuratore Ieva Astahovska stāsta: "Kaido Ole ir viens no zināmākajiem igauņu gleznotājiem un pieder pie 90. gadu neo-popa paaudzes, kuras mākslu raksturoja "samtaini maigas" attiecības ar popārtu. 50. un 60. gadu mijā Rietumu pasaulē popārts parādījās kā pēckara paaudzes reakcija uz patērētājkultūras pārlādēto "lielisko jauno pasauli", bet 90. gadu mākslinieki Austrumeiropā piederēja pie pārejas laika sabiedrības, kas piedzīvoja šoka terapiju un masu kultūru mākslā transformēja, parodējot vai reducējot ierasto tēlotājmākslas valodu.

Sintezējot vienkāršotas, bet nopulētas glezniecības tēlus un idejas, Kaido Ole radīja realitātes imitāciju un vienlaikus arī tās dislokāciju, distancētu pašai no sevis.

Kaido Oles gleznas šķiet supervienkāršas. Gluži kā komiksu tēli, kas piedzīvo dažādas attiecības, stāvokļus un apstākļus gan moralizējoši skaidros, gan reizē nonsensa sižetos. Pat nosaukumi šīm gleznām ir Bez nosaukuma."

Mākslas zinātniece un kuratore Ieva Astahovska stāsta: "Lūk, miniatūrs un ļoti reālistisks sunīša portrets, aizkustinošs gleznojuma precizitātē un pat nedaudz mulsinošs ar naivo vienkāršību, kas drīzāk raksturīga sentimentālām pastkartītēm, nevis nopietna mākslinieka darbam.

Taču „Suņa portreta" vieta Latvijas mākslas vēsturē nav nemaz tik necila - tas ir agrīnākais Miervalža Poļa darbs, kas iezīmē viņa pievēršanos fotoreālistiskai glezniecības manierei, tobrīd pasaules kontekstā aktuālākajam strāvojumam.

Hrestomātijās fotoreālisms attiecināts pamatā uz Rietumu mākslu, bet pārskatītā versija skaidri uzrāda, ka tas teju vienlaikus parādījās arī Austrumeiropā. Protams, izņēmuma kārtā, jo izstāžu zālēs 70. gadu sākumā dominēja cita veida glezniecība.

Gana daiļrunīgs ir fakts, ka šis un citi agrīnākie fotoreālistiskie darbi parādījās akadēmijas studentu patstāvīgo darbu izstādēs, kuras neierobežoja nedz cenzūras komisijas, nedz tematiski vai ideoloģiski ietvari. Un, lai gan četrkājainā drauga portrets izteiksmē un tematikā drīzāk ir proto-fotoreālistisks, radīts vēl studiju laikā, to teju var pieskaitīt pie pirmajiem stila paraugiem bijušajā Padomju Savienībā."

Mākslas zinātniece un kuratore Ieva Astahovska stāsta: "Intas Rukas fotogrāfijas no sērijas „Mani lauku ļaudis" ir Latvijas laikmetīgās mākslas zelta fonds, kas fascinē ar savu rāmo, klasiski dokumentālo pieeju un cilvēcīgo skatienu.

Līdzās mākslinieciskajām kvalitātēm šiem attēliem šodien piemīt uz fotogrāfijas dabu attiecinātā īpašā melanholija - gan sociāla, gan eksistenciāla. Šie, vēl šķietami nesen fotografētie ļaudis iemieso to Latviju, kuras vairs nav. Viņos mēs redzam ne vien konkrētos cilvēkus, bet ieraugām arī aizgājušu laikmetu.

Sērijā „Mani lauku ļaudis" (1983-1998) Inta Ruka daudzu gadu garumā fotografējusi Balvu rajona cilvēkus viņu ikdienas vidē - melnbalti statiski portreti dabiskā apgaismojumā, uzņemti, izmantojot veclaicīgu Rolleiflex kameru. Taču fotogrāfe šos ļaudis nevēro distancēti, tie ir viņas ļaudis.

Līdzās portretiem aprautākas vai izvērstākas piezīmes ieskicē arī dzīvesstāstus: kurš bijis elektriķis kolhozā, kura - biteniece, kurš bijis joku plēsējs, kuram - zelta rokas. Cik bērnu piedzimuši, cik katram hektāru zemes. Kādas bēdas mūžā piedzīvotas."

Kuratore Solvita Krese stāsta: "Reti kam no mums izdodas atrast laiku, lai veselu dienu no ausmas līdz tumsai nesteidzīgi un apcerīgi vērotu lauku ainavu. Domāju, ka daudzi ilgotos pēc tādas laika apstādināšanas iespējas. Krišs Salmanis mums piedāvā šādu pieredzi izbaudīt paātrinājumā /../.

Garā diena ir video darbs, kurā redzams, kā diennakts laikā šķūnītis "uzceļas" un "nojaucas". Laiks ir viens no Salmaņa darbu galvenajiem izejmateriāliem. Viņa darbu tapšana ir ilga un laikietilpīga. Un, ja jums liekas, ka "Garā diena" ir veiklu datormanipulāciju rezultāts, jūs maldāties. Vismaz daļēji. Krišs tiešām ir licis dēlīti pie dēlīša, uzbūvējis šķūnīti, to novecinājis un tad - nojaucis.

Tāpat viņš visu garo vasaras dienu no viena skatpunkta ir filmējis šo lauku ainavu. Tā Krišs darbojas - vienkāršas lietas izdarot "sarežģīti", konfrontējot skrupulozu manuālā darba un laika patēriņu ar digitālo tehnoloģiju iespējām. Apliecinot sarežģīto veltīgumu kā metodi." 

"Salīcis vientuļš vīrs, saņēmis rokas aiz muguras, brien pa smilšu klajumu. Vējš planda viņa mēteli, un pa kājām viņam pinas gara pēcpusdienas ēna. Diez vai tajā 1965. gada jūlija dienā Nidā jaunais fotožurnālists Antans Sutkus nojauta, ka viņam izdevies uzņemt ģeniālu kadru, kurš kļūs par leģendārā franču filozofa, rakstnieka un literatūras kritiķa Žana Pola Sartra visvairāk tiražēto attēlu.

Pēc šīs fotogrāfijas pat tapusi Rozelīnas Granē skulptūra, kas apskatāma Nacionālās bibliotēkas pagalmā Parīzē. Pārsteidzoši, kā jaunajam Sutkum - tagad pasaulē pazīstamākajam Lietuvas fotogrāfam - tik pārliecinoši izdevies notvert Sartra eksistenciālisma noskaņu, kas nolasāma vientulības, cīņas, mērķtiecības un skumju netveramā sajaukumā," stāsta kuratore Solvita Krese.

Attēlā: "Zilie degini". No sērijas "Žēlsirdības laiks". Miliči skūpstās. Fotogrāfija, digitāla krāsaina kopija. 2005.

Mākslas zinātniece Ieva Kalniņa stāsta: ""Zilie deguni" ir Sibīrijas mākslinieku grupa, kuras sastāvā sākotnēji ietilpa Konstantīns Skotņikovs, Dmitrijs Bulnigins, Slava Mizins un Maksims Zonovs, kopš 2003. gada - Slava Mizins un Aleksandrs Šaburovs, ideju realizācijai pieaicinot fotogrāfu Jevgeņiju Ivanovu.

Grupas populistiskā laikmetīgā māksla piesaista ne tikai starptautiskas auditorijas uzmanību, bet, kā saka viņi paši, aptver skatītājus no pionieriem līdz pensionāriem. Darbiem viņi izmanto vienkāršas tehnoloģijas un efektīgus paņēmienus, ko nereti aizguvuši no reklāmas industrijas.

Darbs "Žēlsirdības laiks" bija iekļauts grupas Zilie deguni personālizstādē "Mode uz darbu" Maskavā (2005). Taču īpašā sabiedrības uzmanībā šī fotogrāfija nokļuva 2007. gadā, kad to aizliedza iekļaut izstādē "Socārts. Politiskā māksla Krievijā kopš 1972. gada" Parīzē.

Izslēdzot šo fotogrāfiju no izstādes, tālaika Krievijas kultūras ministrs Aleksandrs Sokolovs to nodēvēja par pornogrāfisku un Krieviju apkaunojošu. Pēc aizlieguma fotogrāfija tika publicēta uz žurnāla "Art Hronika" (Арт Хроника) vāka, un tās autori tika lūgti pasniegt pirmo Kandinska balvu Krievijā.

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš stāsta: "Arnis Balčus ir lielākais hameleons starp latviešu fotogrāfiem. Daudzus māksliniekus var uzreiz pazīt pēc noteiktiem tēliem un attēla formālajiem elementiem, ko vispārina kā stilu, bet Balčum tāda nav. Toties pēc viņa fotogrāfijām var nekļūdīgi noteikt laiku, kad tās tapušas. Šo hameleonismu Balčus problematizē, kļūdams par pagājušajā desmitgadē nozīmīgas tēmas - identitātes pētniecības - spilgtāko pārstāvi Latvijā.

Sērijā Amnēzija Balčus rakņājas individuālajā un kolektīvajā identitātē, rekonstruējot laiku, kad viņš vēl bija bērns - vēlīnos padomju gadus. Autoraprāt, nepelnīti aizmirstajā laikā viņš atradis impulsus, kas, iespējams, noteikuši veselas paaudzes identitātes meklējumus, piemēram, skolā piedzīvotu nepatiku pret obligāto pienu, bailes no "bankām" uz muguras vai apbrīnu, kādu izraisījusi miliča forma komplektā ar dzeltenu Volgu."