Venēcija grimst mākslā: poļu zvani, krievu nauda un ungāru aviācijas bumbas  (8)

Ik pēc diviem gadiem notiekošais pasākums kopš tā sākotnes 1895. gadā ir ievērojami attīstījies, pamazām apaugot arī ar tādiem papildus notikumiem kā Arhitektūras biennāle, Starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls un, protams, kinozvaigžņu kupli apmeklētais Venēcijas Filmu festivāls.

Lai gan plakātus, kas aicina ienākt kādā no biennāles izstāžu zālēm, var sastapt viscaur visā Venēcijā, par tās centru tiek uzskatīts tā saucamais Biennāles dārzs.

To kā pilsētas publisko parku reiz licis ierīkot Napoleons, sekojot tā laika moderno pilsētu plānošanas principiem. Tomēr nu jau ilgus gadus dārzs ir biennāles rīkotāju pārziņā un tajā pēdējās simtgades laikā uzbūvēti kopumā 30 paviljoni - 29 no tiem ir dažādu valstu pārraudzībā, bet Centrālajā paviljonā tradicionāli apskatāma galvenā izstādes kuratora un biennāles direktora atlasītie mākslas darbi.

Šogad šo goda amatu izpelnījies Masimiliano Džioni, kurš par izstādes galveno tēmu izvēlējies "Enciklopēdisko pili". Tās ideja ir kāda itāļu izcelsmes amerikāņa Marino Auriti reāls sapnis uzbūvēt milzīgu debesskrāpi, kurā līdzīgi kā bibliotēkā būtu pieejami visi pasaules sasniegumi un izgudrojumi (oriģinālais debesskrāpja makets apskatāms biennāles "Arsenale" izstāžu zālē).

Izstādes plašumu iespējams aptvert līdz ar pirmajiem soļiem Centrālajā paviljonā, kurā kā pirmie apskatei izlikti analītiskās psiholoģijas pamatlicēja Kārļa Gustava Junga zīmējumi, kuros attēlotas dižā zinātnieka mistiskās vīzijas.

Arī pārējā "pamata izstāde" seko šim principam, un tajā var redzēt dažādu zinātnieku, tostarp psihologu un antropologu, kā arī mūsdienu mākslinieku interpretācijas par to, cik daudz mūsu prāts uztver apkārt notiekošo un kā to saprot.

Sākotnēji Centrālajā paviljonā notika visi biennāles pasākumi, tostarp dažādās telpās pasaules (galvenokārt Eiropas) lielākās valstis pārstāvēja to izcilākie mākslinieki. Tikai ar laiku, pieaugot starptautiskās izstādes popularitātei, valstis tika uzaicinātas Biennāles dārzā būvēt arī savus paviljonus.

Pirmo individuālo paviljonu uzbūvēja Beļģija, taču drīz vien savus cēlušas arī Nīderlande, Spānija, Austroungārija un citas pagājušā sākuma lielvaras. Līdz ar pārmaiņām pasaules politiskajā kartē mainījušies arī paviljoni - Austroungārijas paviljonu pārņēmusi Ungārija, kamēr Austrija sev uzbūvējusi jaunu. Savukārt pēc Otrā pasauleskara būvētajā Čehoslovākijas paviljonā patlaban mājo gan Čehija, gan Slovākija.

Līdz ar politiskajiem konfliktiem un ekonomikas lejupslīdēm vairāki paviljoni dažādos laikos bijuši ilgstoši slēgti. Piemēram, septembrī it kā tehnisku iemeslu dēļ slēgts bija Venecuēlas paviljons, kurā gan vēl pavasarī tika atklāta vizuāli iespaidīga audiovizuālā izstāde par valsts bagātīgo ielu mākslu.

Gan uz laiku novārtā pamestie paviljoni, gan katra paviljona krasi atšķirīgais eksterjers bieži izsaucis vietējo iedzīvotāju un arhitektu kritiku, jo viņuprāt reiz skaistais dārzs kļuvis par bezgaumības paraugu. Tikmēr biennāles rīkotāji to atspēko, norādot, ka paviljonu projektētāju vidū ir vairāki pagājušā gadsimta izcilākie arhitekti, turklāt tie katrs prezentē atšķirīgu valsti un tādēļ nevar būt līdzīgi.

Lai gan biennālei ir galvenā kuratora noteikta kopējā tematika, valstu paviljonos redzamais ir tikai un vienīgi pašu valstu brīva izvēle. Piemēram, Austrija šogad sevis pārstāvniecību uzticējusi multiplikatoram Matiasam Polednam, kurš tradicionālajā tehnikā no aptuveni 5000 ar roku radītiem zīmējumiem izveidojis nepilnas trīs minūtes garu filmiņu.

"Polijas sajūtu" savukārt rada divi milzīgi baznīcas zvani, kas ik pēc noteikta laika zvana, turklāt tiem blakus novietoti milzu skaļruņi to radīto skaņu pastiprināšanai. Pirms katras "izrādes" gan apmeklētāji pašu veselības drošības dēļ tiek lūgti paviljonu pamest, un smagās ēkas  durvis tiek noslēgtas. Sākotnēji zvanīts ik pēc stundas, taču pēc citu paviljonu darbinieku protestiem patlaban "priekšnesums" notiek vien pāris reizes dienā.

Tikmēr Ungārijas paviljonā uz grīdas izstādīti vairāki desmiti televizoru, kuru ekrānos redzamas nesprāgušas aviācijas bumbas, kas reiz uzietas Budapeštā. Īpašu noskaņu rada tas, ka gaismu lielajās telpās dod vienīgi televizoru ekrāni, turklāt pie katra tālrāža austiņās dzirdami dažādi kara un sadzīves trokšņi. Tāpat fotogrāfijās parādīts, kā mūsdienās izskatās vietas, kur reiz šīs bumbas uzietas.

Serbijas paviljonā pie sienas piestiprinātie mākslinieka Miloša Tomiča žilešu un rotaļu mikipeļu simti rāda "priekšmetu savstarpējās attiecības", bet Rumānijas paviljons daudzus patiesi pārsteidz - tajā šķietami nav pilnīgi nekā. Kā pacietīgam vērotājam atklājas pēc laba laika, rumāņu mākslinieki nav vis aizmirsuši izlikt darbus, bet tos "izspēlē" teātra trupa, attēlojot gan skulptūras, gan gleznas un dažādas instalācijas.

Krievijas paviljonā tradicionāli spēcīgi apspēlētas aktuālās politiskās un ekonomiskās tēmas. Šajā gadā galvenā uzmanība gan pievērsta grieķu mītam par Perseja māti Daneju, pie kuras Zevs piekļuva, pārvēršoties par zelta lietu. Mākslinieka Vadima Zaharova instalācijā ēkā no griestiem burtiski līst zelta monētu lietus, kuru vieni var pielūgt, kamēr dāmas (atbilstoši mītam vīrieši nevar piekļūt paviljona pirmajam stāvam) ar caurspīdīgiem lietussargiem no tā izvairās.

Nākamajās reportāžās lasiet par citu valstu paviljoniem ārpus Biennāles dārza, kā arī Laikmetīgās mākslas centra "kim?" organizēto Latvijas paviljonu!