Venēcija grimst mākslā: Andoras bezkāju zirgi, Irākas viesmīlība un ķīniešu desants  (19)

Iepriekš rakstījām par Venēcijā esošo Biennāles dārzu jeb "Giardini", kurā pasaules mākslas izstāde notikusi jau vairāk nekā simts gadus. Lai gan joprojām tiek uzskatīts, ka īstā biennāle un tās galvenais notikums ir dārzā esošā Centrālā paviljona izstāde, tomēr skaitliski lielākā biennāles notikumu daļa jau sen notiek otrpus dārza žogam.

Šī iemesla dēļ valstis īrē telpas vai nu plašajās "Arsenale" hallēs vai meklē brīvas zāles citviet Venēcijā.

Šajā ziņā ar oriģinalitāti izcēlusies Gruzija. Tās mākslinieki, apspēlējot gruzīnu pēcpadomju ieradumu savu dzīvojamo platību paplašināt uz sabiedrības kopīpašuma rēķina, piemēram, parastam daudzdzīvokļu mājas dzīvoklim piebūvējot papildus stāvu, istabu vai greznu parādes ieeju, arī valsts paviljonu izbūvējuši kā papildinājumu kādai vecai un pamestai Venēcijas ostas doku ēkai (attēlā un video).

Mākslai mūsdienās ziedoti arī daudzi Venēcijas dievnami, klosteri un citas baznīcai piederošas zemes. Tiek uzskatīts, ka katoļu baznīcai pieder līdz pat vienai ceturtajai daļai no visām Venēcijas ēkām, no kurām daudzas ikdienā stāv tukšas.

Valstu un atsevišķu mākslinieku maksātās īres maksas bieži vien ir vienīgie ienākumi, kas šīs būves ļauj uzturēt kaut kādā kārtībā. Viens no šādiem piemēriem šogad ir Meksikāņu paviljons, kas atrodas senā baznīcā. 16. gadsimtā celtā dievnama akustiku mākslinieks izmanto prezentējot paša uzbūvēto instrumentu, ko dēvē par kordiaksu (video).

Lielais komplekss ir divpadsmitā gadsimta sākumā izveidots kā tā laika pasaules lielākā un ražīgākā kuģu rūpnīca. Vērā ņemams ir fakts, ka tajā ieviesti manufaktūras ražošanas principi vēl ilgi pirms globālā rūpniecības uzplaukuma. Tieši attīstītā kuģu rūpniecība Venēcijas tirgotājiem gadsimtiem ilgi palīdzēja nodrošināt lielo ekonomisko ietekmi uz starptautiskajām norisēm, bet lagūnas iedzīvotājiem - labklājību.

Lai gan milzīgo augstajos mūros ieskauto rūpniecisko teritoriju joprojām apsaimnieko gan Itālijas militārās struktūras, gan dažādi uzņēmumi, liela daļa bijušo ražošanas teritoriju pārvērstas par milzīgām izstāžu zālēm. Starp Itālijas, Latīņamerikas un Ķīnas paviljoniem "Arsenale" tā saucamajā jaunajā daļā līdzās biennāles kuratoru izvēlētām ekspozīcijām iekārtojusies arī Latvija.

Savukārt senāko "Arsenale" daļu, kas piekļaujas masīvai Venēcijas ārējai sienai, šogad gandrīz pilnībā pārņēmuši Ķīnas mākslinieki.

Starp tiem vienā zālē atrodams arī "pasaules lielākās mazās valsts" Andoras paviljons. Tā centrālais darbs ir Havjēra Balmaseda zirgu izbāzeņi, kuriem nogrieztas kājas un to ķermeņi uzstādīti uz pneimatiskajiem pacēlājiem.

Kubā dzimušā mākslinieka darba ideja var tikt tulkota dažādi, taču tās patiesais cēlonis ir smeldzīgi vienkāršs – paša mākslinieka atmiņu atspoguļojums par laiku, kad Kubā bija bads, taču par zirga nogalināšanu varēja saņemt 15 gadus cietumā. Lai izdzīvotu, bet paliktu brīvībā, daudzi saviem zirgiem nogrieza kājas.

Ķīniešu īpatsvars šā gada izstādē ir pārsteidzošs, jo bez šīm hallēm, Ķīnai vēl ir arī savs oficiālais paviljons (netālu no Latvijas paviljona), turklāt Ķīnas mākslinieku darbi redzami arī Kenijas paviljonā. Āfrikas valsts izstāžu zālē strādājošā dežurante pārsteigtajiem apmeklētājiem vienā laidā ir spiesta paskaidrot, ka, piesaistot citu valstu māksliniekus, Kenija demonstrē savu atvērtību pret pasaulē notiekošajiem mākslas procesiem.

Jāatzīst, arī Ķīnas laikmetīgās mākslas izstāde četrās zālēs ir pārsteidzoši atklāta un ļoti daudzveidīga. Piemēram, tajā redzama arī kāda milzīga kaste, skaidrojot, ka tajā esošās sešas gleznas par Ķīnas Tautas Republikas dibināšanu neļaujot izstādīt dažādas Ķīnas institūcijas. Tāpat netrūkst arī ironiski un sociālās problēmas atklājoši darbi.

Turklāt Venēcijas biennālē plaši pārstāvēts arī Ķīnas valdībai netīkamais laikmetīgais mākslinieks Ai Veivei, kuram ir ne tikai savs paviljons, bet viņš ir arī viens no pieaicinātajiem māksliniekiem Vācijas paviljonā (video).

Līdzīgi līdz ar nacionālajiem valstu paviljoniem arī šogad vairākus veido mākslinieki, kuri formāli nekādu starptautisku atzītu valsti nepārstāv. Savs paviljons šogad ir Katalonijai, Palestīnai, Skotijai un Velsai.

Savs paviljons ir arī Ķīnas un ANO neatzītajai Taivānai, kura nosaukums "This is not a Taiwan Pavilion" ("Šis nav Taivānas paviljons") vien norāda uz lepno ironiju ar kādu mākslinieki Venēcijā pārstāv savu valsti (video).

Par to ikdienā var pārliecināties Ukrainas un Azerbaidžānas paviljonos, kuros, lai arī tie atrodas tūristu artērijas malā, nevar sastapt vairāk cilvēku, nekā citās izstāžu zālēs. Ja Ukrainas paviljons "Piemineklis piemineklim" nezinošu garāmgājēju var arī neuzrunāt, tad Azerbaidžānas paviljona ieejas krāšnums vien pievērš uzmanību.

Katram atnācējam sākotnēji jāiziet cauri stilizētai istabai, kura viscaur pārklāta ar tradicionālajos azerbaidžāņu rakstos izrakstītiem paklājiem. Tostarp ar tiem noklātas ne tikai sienas, bet arī skapis, televizors un galds.

Savukārt vizuāli viens no iespaidīgākajiem paviljoniem ir Īrijai. Tajā redzams mākslinieka Ričarda Moses multimediālais darbs "The Enclave" ("Anklāvs"). Darbs veidots kā savdabīga ar infrasarkanajām kamerām uzņemta filma, kura vienlaicīgi skatāma uz vairākiem ekrāniem. Īpašā filmiņa, uz kuras uzņemta filma un kas padara daudzas krāsas pavisam citādas, parasti tiek izmantota armijā kamuflāžas atšķiršanai no augiem.

Filma uzņemta Kongo Demokrātiskajā republikā, Mosem kopā ar vēl diviem māksliniekiem iefiltrējoties vietējos militārajos grupējumos. Mākslinieks ar šo darbu vēlas pievērst pasaules uzmanību reģionam,  kurā gadiem ilgi plosās nemitīgs karš, taču pasaules informācijas telpa to izliekas nemanām.

Savukārt pilnīgi pretēju efektu – mieru senā Venēciešu stila interjerā iespējams gūt Irākas paviljonā "Welcome to Iraq" ("Laipni lūgti Irākā").

Tajā pie sienām karājas mūsdienu Irākas mākslinieku karikatūras, izklaidus pa plašo dzīvokli izvietoti dažādi sadzīves priekšmeti, kas veidoti no kartona, un uz galdiem dažādās istabās noliktajos klēpjdatoros iespējams vērot filmas par un ap Irākas ikdienu. Savukārt pēc ekspozīcijas apskates ikviens ir lūgts virtuvē iedzert tēju.

Piedāvājam galeriju ar fotogrāfijām no dažādu nacionālo valstu paviljoniem:

Nākamajās reportāžās lasiet par Laikmetīgās mākslas centra "kim?" organizēto Latvijas paviljonu un tā kaimiņiem!