Venēcija grimst mākslā: Latvijas eleganci ieskauj Latīņamerikas smaržas  (28)

Iepriekš rakstījām par Venēcijā esošo Biennāles dārzu jeb "Giardini", kā arī pa visu Venēciju izkaisītajiem nacionālajiem paviljoniem. Šoreiz uzmanību veltīta Latvijas paviljonam, tā kaimiņiem un "līdziniekiem".

Tāpat kā Biennāles dārzā, arī viduslaiku kuģubūves centrā, kurš mūsdienās pielāgots mākslas izstāžu organizēšanai, daļu teritorijas aizņem mākslas norises galveno kuratoru veidota izstāde, bet daļu – nacionālie paviljoni.

Pirms nokļūšanas Latvijas paviljonā apskatāma virkne citu paviljonu. Viens no pirmajiem ir Vatikāna paviljons, kurā, izmantojot modernās tehnoloģijas, mākslas darbi ne tikai pielāgojas skatītājam, bet burtiski uzrunā tos.

Savdabīgs tehnoloģisko iespēju demonstrējums redzams arī blakus esošajā nelielajā Apvienoto Arābu Emirātu paviljonā. Tajā pēc līdzīga principa kā autobraukšanas vai lidošanas stimulatoros ar projekciju un skaņas palīdzību skatītājam tiek radīta sajūta, ka viņš atrodas bangojoša okeāna vidū.

Tomēr viens no populārākajiem žurnālistu un visu vecumu skatītāju vidū ir Čīles paviljons. Tajā milzu baseinā necaurredzami zaļā ūdenī ik pēc pāris minūtēm nogrimst un atkal paceļas "Giardini" dārzu modelis, atgādinot par pasaules trauslumu, kā arī pašas Venēcijas ūdens līmeņa pieauguma problēmu.

Tehnoloģiju triumfu var just arī ļoti patriotiski veidotajā Argentīnas paviljonā. Tajā no dažādiem rakursiem mākslinieks cenšas ielūkoties slavenākās valsts pirmās lēdijas un popkultūras simbola - Evas Peronas - ikdienas dzīvē.

Tajā uz četriem ekrāniem izstādītajos video mākslinieks meklē dažādas formas, kādās tiek ietekmēts cilvēka ķermenis, piemēram, tetovēts, griezts, novērots, trenēts un nosauļots.

Zālē var viegli novērot, ka īsie dokumentālie sižeti, kuru tuvplānos tiek operēta acs, veikta līķa sekcija, darināts tetovējums vai trenēti noteikti muskuļi, tiešuma un skarbuma dēļ paviljona apmeklētājiem liek novērsties vai arī vērot ekrānā notiekošo ar saspringtu skatienu.

Tieši pirms Latvijas zāles esošais tumšajās krāsās ieturētais Indonēzijas paviljons apspēlē tradicionālo indonēziešu kultūru, maģiju un misticismu, iedvešot vieglu baiļu sajūtu.

Ienākot Latvijas paviljonā, negaidīti uzvirmo dažādu garšvielu maisījumu smarža. Kā izrādās, tā reizēm ieplūst no nākamajā zālē esošās Itāļu-Latīņamerikāņu institūta ekspozīcijas, kura atspoguļo aktuālāko mūsdienu Latīņamerikas mākslā.

Krāsām bagātajā paviljonā gar sienām izvietotajos ekrānos iespējams vērot vienlaikus vairākas dokumentālās un mākslas filmas, kā arī dažādu mākslinieku fotogrāfiju, instalāciju un multimediju darbus. Savukārt zāles centrā ir spēcīgās smaržas vaininieki – lieli trauki, kas kā austrumu tirgos piekrāmēti ar spilgti krāsotiem smaržvielu un garšvielu pulverīšiem.

Viņas Venēcijā ieradušās nedaudz vairāk nekā pirms mēneša, nomainot "kim?" meitenes, kuras šeit strādājušas līdz tam. Abas ikdienā pārmaiņus atbild par Latvijas ekspozīciju, sākot no mākslas darbu "ieslēgšanas" atnākot un "izslēgšanas" aizejot un beidzot ar plašas informācijas sniegšanu par darbiem, to autoriem Kasparu Podnieku un Krišu Salmani, kā arī Latviju.

Iespējams, apstāklis, ka daudzi Latviju iepazīst tieši caur mūsu paviljonu Venēcijā, ir vērtējams pat ļoti pozitīvi. Salīdzinoši ar blakus esošajiem paviljoniem, Latvijas paviljonā pārņem miers.

Vienlaikus tas nav arī garlaicīgs – lielā zāle, Podnieka melnbaltie foto uz gludas, pelēkas sienas un video darbi, kuri pirmajā brīdī izskatās pēc fotogrāfijām, kā arī Salmaņa mehāniskais koks katrs skatītāju piesista uz vairākām minūtēm. Pēc apkārt esošo paviljonu krāsainības un trauksmes, Latvijas paviljons atstāj elegances un svaiguma sajūtu.

Varēja novērot, ka pēc nogurdinošajām stundām, kas pavadītas citos paviljonos, Latvijas zālē vairāki apmeklētāji šķietami pamodās. Apskatījuši mākslas darbus, viņi ar lielāku interesi vēlējās noskaidrot, kas tad īsti ir Latvija, kā arī ar bērnišķīgu prieku video darbos gaidīja jebkādas kustības pazīmes vai bildējās pie otrādi pakārtā koka.

Tematiski gan Latvijas, gan Somijas un Ziemeļvalstu (apvienotais Zviedrijas, Norvēģijas, Somijas) paviljoni izvēlējušies apspēlēt dabas un jo īpaši – koku - tematiku.

Ziemeļvalstu paviljons gan atstāj nedaudz "sintētisku" iespaidu, dabas procesus ļaujot izprast ar dažādu tehnoloģiju palīdzību. Tikmēr Latvijas mākslinieku darbu dabiskums un tiešums ir līdzīgs Somu mākslinieka Anti Laitinena darbiem tā saucamajā Somu Alto paviljonā Biennāles dārzā.

Viņš pazīstams ar darbiem, kuru radīšana prasa ārkārtīgi liela darba un resursu ieguldīšanu, kamēr rezultāts bieži vien ir pavisam vienkāršs, neliels un bez attiecīga skaidrojuma pat nepamanāms. Tādējādi viņš cenšas norādīt uz dažādām cilvēka spēju dimensijām, tostarp bezjēdzīgumu.

Viens no Laitinena izstādītajiem darbiem ir video, kurā redzams, kā viņš stundām ilgi stiepj jūrā akmeņus līdz no tiem uzceļ nelielu saliņu. Citā darbā viņš burtiski iztīra lielu kvadrātu mežā, kokus nozāģējot un saskaldot, sūnas un saknes izraujot no zemes, bet koku lapas un citus sīkumus salasot. Pēcāk viss guvums tiek sašķirots milzu kastēs – lapas atsevišķi, žagari atsevišķi, zāle atsevišķi un tamlīdzīgi.

Savukārt Somijas paviljona vizītkarte ir tā ārpusē novietotie bērzi, kas nocirsti Somijas mežos, sazāģēti, saskaldīti un Venēcijā ar atkal sanagloti kopā.