Kas atšķir mākslinieku no pārējiem? Varbūt tas, ka mēs ceram pēc iespējas ilgāk saglabāt ap sevi pazīstamu un ierastu vidi? Savukārt mākslinieks, neatkarīgi no savas profesijas, atrodas nemitīgā cīņā ar ierobežojošajām garīgajām un intelektuālajām dimensijām, meklējot izeju. Abas idejas ir utopiskas, bet atšķirība tomēr pastāv.
Par mākslinieku Johanu Valteru var teikt, ka viņš cirtis sev ceļu uz glezniecību, kurā no iespaidu haosa katru reizi no jauna ar lielu māksliniecisku piepūli tiek rādīta kārtība, lai ikdienišķi motīvi iegūtu pašvērtīgu strukturālu stingrību, viengabalainību un pat monumentalitāti, reizē saglabājot variētu un bagātīgu, līdzsvarotu un saistošu krāsainību.
Ja tas skan sarežģīti, tad vēlreiz uzmanīgi jāieskatās Valtera gleznā "Stumbri un lapotnes", kur ir neiekodēta veidā attēlota gan ikdienišķa cīņa ar haosu, gan paņēmienu arsenāls, kas palīdz māksliniekam atrast krāšņo ceļu pie kārtības.
Mācīdamies no vairākiem māksliniekiem, tajā skaitā no slavenā postimpresionista Pola Sezana gleznām, Johans Valters atradis pats savus līdzekļus kā parādīt daudzveidīgu, bet organizētu kustību kopumu ar uzsvērtām trajektorijām. Atšķirībā no tiem kolēģiem, kurus Sezana ceļš noveda pie statiskas ģeometrizācijas, viņā pastiprinājās interese par kinētiku, kas redzamajā pasaulē vēl vairāk nekā cilindru, lodi un konusu lika mīlēt plūdlīniju.
Izteiksmes līdzekļu ierobežotība gleznotāja darbam gaismas un krāsas spēka ziņā neļauj sacensties ar vizuālo realitāti – to Valters ļoti labi apzinājās. Varbūt tāpēc viņa daiļrades transformācijā mēs sastopamies ar pakāpenisku aiziešanu no reālisma.
Bet arī savos eksperimentos ar glezniecisku formu, Valters vienmēr saglabājis mazliet distancētu pozīciju pret tīri abstraktu glezniecību, kuras patvaļīgas fantāzijas brīvība varēja baidīt mākslinieku ar drīzu izsīkumu.
Nosaukums palīdz tuvojoties tai ainaviskai videi, kuru Valters pārvērtis gleznas "Stumbri un lapotnes" kompozīcijā. Pasakaina ainava nav gluži brīva koloristiska fantāzija. Gandrīz visā gleznas augstumā abās pusēs stiepjas oranždzeltenas un melnas sloksnes, veidojot neregulāras stumbru kulises, savukārt koku vainagu zīmējums atgādina stilizētus paparžaugu lapu vēdekļus un sēņu cepurītes, radot iespaidu, ka mēs esam ielūkojušies nevis varenā mežā, bet savdabīgā mikropasaulē, kur varētu mājot rūķīši.
Pilnīgi atsakoties no apjoma ilūzijas radīšanas ar gaismēnas un rakursu palīdzību, glezna izraisa meža dziļuma iespaidu ar mēroga izmaiņām stumbru un vēdekļveidīgo vainagu sabalsojumos.
Tāda izveidojās Valtera glezniecības vēlā posma valoda, kuras sintaktiskās dinamikas vērojumiem par pavadoni no jūgendstila un noskaņu mākslas laikmeta uzstājīgi piesakās viena kritiķa frāze: "Mūsu mākslas elements ir tās mūžam mainošās, tikko nojaušamās parādības, kas izskan un aizviļņo kā mūzika, atstādama mīlīgu vai satricinošu, gaišu vai teiksmainu iespaidu dvēselē."
Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!