Kārlis Padegs ir izpelnījies sev "mūžīgā dendija" vietu latviešu mākslas vēsturē. Patiešām - viņš bija pirmais un varbūt arī vienīgais, kurš konsekventi cīnījās par totālu estētismu dzīvē un mākslā, sakausējot un attīstot to līdz maksimumam savā ampluā.
Bet traģiskais liktenis ir tā cena, kuru visbiežāk jāmaksā par iespēju pievienoties dendiju klubam. Kārlis Padegs nepārprotami to ir samaksājis. Traģisks bija ne tikai viņa īsais mūžs, bet arī piedzimšana "nepareizajā" gadsimtā. Pēc savas būtības Padegs bija simbolists un dekadents, bet liktenis viņu izmeta uz pasaules perona brīdī, kad pēdējie putekļi no tikko aizgājušā Fin de siecle vilciena sajaucās ar kara nojautām. Tāpēc arī 1930. gados, kad uzplauka Padega talants, viņa māksla izskatījās pārāk dīvaina, pārāk individuālistiska un "nelatviska", tāda, kas spēlējas ar nāvi.