Uguns tēlnieks: Mēs būvēsim karkasu, pašu skulptūru veidos liesmas  (10)

Pirmais Pasaules ugunsskulptūru festivāls notika 2011. gadā Tallinā, un "Akciju sabiedrība" tajā ieguva otro vietu. Pati mākslinieku apvienība šogad atzīmēs divdesmitgadi, kuras laikā radījusi vairākus desmitus liesmojošo skulptūru gan Latvijā, gan citviet Eiropā.

Portāls "Delfi" lūdza Uldi Balgu īsumā pastāstīt, kas īsti ir gaidāms Ķīpsalā, ko nozīmē sacensties ugunsskulptūru tēlniecībā, un kā ugunsskulptūras tiek vērtētas.

Kā nezinātājam paskaidrot, kas ir ugunsskulptūras?

Es pats viņas salīdzinu ar smilšu, sniega vai ledus skulptūrām - tas ir tāds īslaicīgais skulptūru veids. Turklāt ugunsskulptūrai, atšķirībā no visiem citiem skulptūru veidiem, tas idejas nesējs jeb medijs ir uguns liesma - to formu veido uguns.

Tas sākumā uzbūvētais karkass, tā ir tikai sagatave. Uguns skulptūras īstā realizācija ir tad, kad viņa ir pilnās liesmās, kad uguns pati jau ir izveidojusi kaut kādu formu. Līdz ar to tas, ko varēs vērot pirms pašas dedzināšanas, būs tikai sagatavošanas darbi.

Uguns jau nav notverama viela, tāpēc tur nepieciešama matērija, kas viņu veido. Tad nu ir jāparedz, kāda uzbūvējot būs šīs liesmas forma. Es ceru, ka nebūs tikai ugunskuri, kad kaut kas interesants ir uzbūvēts, bet tas sadeg ar vienu liesmu. Ceru, ka katram tomēr tā uguns kaut kā attīstīsies, jo šajā procesā ir svarīgi, kā no aizdedzināšanas brīža liesma pārveidojas un pārvietojas līdz sasniedz savu kulmināciju. Tas vērotājam ir svarīgi.

Kā jūs, abi būdami fotogrāfi, pievērsāties šai mākslas formai?

No sākuma 80., 90. gados sākām veidot spēles ar uguni, lai tās fotografētu, redzētu, kā tas izskatās. Tāpat uguni pievienojām kā tādu sastāvdaļu, piemēram, izstādes atklāšanai, lai tas būtu interesantāk. Tad sākām veidot visādus uguns ceļus un tā.

Kā jau tas bieži mākslās notiek, izrādījās, ka Zviedrijā ir tāds tēlnieks, kas paralēli izstrādāja teorētisko pamatojumu, lai varētu pateikt, ka šī ir atsevišķa mākslas nozare. Pirmais tāds starptautiskais pasākums bija tikai 1998. gadā, kad Stokholma bija Eiropas Kultūras galvaspilsēta. Tas bija vismaz mums pirmais zināmais tāds pasākums, kurā arī piedalījāmies un sapratām arī šo teorētisko formulējumu.

Līdz tam mēs nebijām īsti domājuši, ko darām. Nelietojām arī vārdu "ugunsskulptūras", jo tāda vārda latviešu valodā nemaz nebija, bet, nu, pārtulkojām šīs "firesculptures", un tagad tas vārds ir jau iegājies.

Rīgā notiekošais tomēr nav tikai šovs, bet čempionāts - sacensības. Kā tas izpaudīsies?

Visiem dalībniekiem ir vienādi sākuma apstākļi - ir vienāds materiālu daudzums un vienāds cilvēku skaits, kas skulptūras būvēs. Komandā šogad ir tikai divi cilvēki, kas ir mazāk nekā parasti, jo Tallinā bija trīs cilvēki, Stokholmā bija četri. Tomēr šoreiz dots ilgāks laiks, lai skulptūras uzbūvētu. Te ir tā spēle, ko divi cilvēki no dotā materiālu daudzuma spēj izveidot.

Ir kaut kādi triki, īpašās receptes, ko katra komanda izmanto?

Mēs, piemēram, parasti atšķiramies ar to, ka veidojam kaut kādu ģeometrisku formu. Citi veido tādu kā konkrētu figūru tomēr, stilizētu, bet tomēr figūru. Piemēram korejieši Tallinā būvēja zaķi, krievi, šķiet, tautu meitu un tamlīdzīgi.

Mums tā forma ir ģeometriska, turklāt parasti vēl ietveram arī kaut kādu dinamiku - kas nozīmē, ka kaut kas notiek arī ar pašu objektu degšanas laikā - notiek kaut kāda kustība. Citkārt esam izmantojuši arī vilkmi, kas kā skurstenī uzrauj liesmu vēl daudzkārt augstāk par pašu objektu, tomēr šoreiz to neiekļausim.

Kā vērtē uzvarētājus?

Skulptūras tiek aizdedzinās ik pēc desmit minūtēm, un aptuveni desmit minūtes tās arī vērtē un tad iet pie nākošā darba. Skatās, kā aizdedzina, kā uguns liesmas iet, bet pats galvenais - kādu emocionālo iespaidu šis process rada.

Tas nav Jāņu ugunskurs, pie kura var ilgi sēdēt. Ugunsskulptūras ir tikai mirkli - vienā brīdī nekā nav, tad ar lāpu tek aizdegta skulptūra, rodas objekts, bet pēc pāris minūtēm jau atkal viss ir beidzies. Vēl pēc tam jau ir tāda kā izspīdēšana, bet tā vērtēšanā vairs netiek ņemta vērā.

Vai šajā čempionātā mērķis ir uzvarēt?

Tā es neesmu formulējis. Protams, man pašam un arī Agrim gribas jau uzvarēt, bet vajag uzbūvēt tā lai pašiem patīk un lai ir gandarījums no tā rezultāta. Par uzvaru jau spiedīs žūrija.

Turklāt jāņem vērā, ka uguns tomēr ir ļoti neparedzama un nepakļāvīga. Nav iespējams uzminēt vēja virzienus un pilnībā paredzēt liesmas kustību, bet jācenšas, lai notiek vismaz tas, kas iecerēts.

(Ugunsskulptūru festivāla kulminācija paredzēta pēdējā čempionāta dienā - 18. janvārī - no plkst. 16.30 līdz 19, kad ugunsskulptūras īpašā ceremonijā pakāpeniski tiks aizdegtas. Uzvarētāju paziņos ap plkst. 19.30.)