Latvijas Nacionālā mākslas muzeja tēlniecības kolekcijā glabājas trīs tēlnieka Ojāra Feldberga granīta skulptūras: "Ausma" (1980), "Ēna" (1982), un "Lietus" (1974-2002).
Feldbergs pieder pie tās mākslinieku paaudzes, kas, ienākot latviešu tēlniecībā 20. gadsimta septiņdesmitajos gados, atdzīvināja un jaunā kvalitātē pacēla akmenstēlniecības tradīcijas, nodrošinot turpinājumu tām vērtībām, ko radījuši latviešu tēlniecības vecmeistari – Emīls Melderis, Teodors Zaļkalns, Kārlis Zāle, Kārlis Zemdega.
Tiešās kalšanas metodes, tēlniecības saskaņa ar vidi un dabu, jauni motīvi un cieņpilna attieksme pret materiālu kā vērtību bija tās idejas, kas 70. gados virmoja gaisā, rosinot radīt.
Vienlaikus Feldbergs uzlūkojams kā mākslinieks, kas laikabiedrus pārsteidza ar ļoti spēcīgu un individuālu rokrakstu, ieviešot latviešu tēlniecībā jaunu, līdz šim nepārstāvētu žanru – ainavu. Tīrums, rija, jūra, peļķe, mežs, ozols, saules stari, bērzu birzs- tie ir tikai daži no motīviem, kurus Feldbergs izkalis akmenī. Dabas parādības un Latvijas ainavai raksturīgos lauku vides elementus viņš izkopis līdz vispārinātas zīmes - simbola vispārinājumam un tiešumam.
"Es sapratu, ka mēs abi – akmens un es – varam radīt zīmi, simbolu, kas, materializēts poētiskā formā, vēsta par kādu jēdzienu vai dabas elementu. Un tev, skatītāj, tiek dotas zīmes, lai tu apjaustu pats sevi un visu lietu būtību, jo nokritis ābols ir arī punkts, vaga tīrumā – līnija, viļņi jūrā – pārdzīvojums, ausma – sajūta, debesis – gars… " – tā saka pats Ojārs Feldbergs.
Skulptūra "Lietus", kuras radīšanas datējums stiepjas no 1972. līdz 2002. gadam (no ieceres rašanās līdz realizēšanai materiālā) ir viens no tiem darbiem, kurā uzskatāmi redzams, ka tēlnieks dabas parādības uzlūko un izjūt kā garīgus procesus. Tā nav ainava kā panorāma, piesaistīta vietai vai gadalaikam. Ir mākonis, ir lietus un ir zeme. Savā ziņā tā ir akmenī izkalta pilnīgi abstrakta forma, kuru skatītājs spēj sasaistīt ar paša pieredzēto dabā – katrs, šķiet, gaidījis kā tveicīgā vasaras dienā pamazām savelkas smagi, vieliski mākoņi un lietusgāze atnāk kā sen gaidīts, veldzējošs rituāls. Katrs zina, kā lietus mākoņi un lietusgāze izskatās tālumā pie apvāršņa.
Taču tēlnieks bijīgi izjūt un vēro ne tikai dabas procesus – viņā mīt spēcīga savas zemes mīlestība, viņam ir būtisks akmens kā materiāls, ar laika gaitā uzkrāto vērtību. Feldbergs ir uzsvēris, ka mūsu dabā sastopamie laukakmeņi, gulēdami tīrumos, ceļmalās un pagalmos, glabā sevī zemnieku dzīves un Latvijas kultūrtelpas atspulgus. Akmens piederība vietai, gadu tūkstošu nemanāmā klātbūtne mūsu vidē, motivējusi autoru šajā materiālā radīt sava veida latviskās identitātes simbolus.
Skulptūras virsmu Feldbergs neslīpē un nepulē, tā ir viegli uzirdināta un dabīgā akmens raupjumā, tā atklājot akmens dabīgi pelēcīgo toni un radot gaismēnu pārejas. Tā ir tēlniecība, kas aktivizē sajūtas un skatītājam ļauj spēcīgāk apzināties sevi gan kā dabas, gan savas zemes daļu.
Mākslas sapludināšanu ar dabas ainavu, kultūrvēsturisko mantojumu vienotā vidē, organizējot plenērus, simpozijus un izstādes, tēlnieks turpina attīstīt savā Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejā.
Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
