100 dārgumu mākslas muzejā: Pauļuka 'Sievietes portrets'  (1)

Viņa atnāca no sala, visa sasarkusi, piepildīja istabu ar ziedu un gaisa aromātu, un uzreiz sāka likties, ka lielajā istabā ir ļoti maz vietas. Šīs jaunās apburošās sievietes vārds bija Felicita, un viņa jau trīs gadus sevi jutusi kā izcilā mākslinieka sieva. Brīžiem tas viņai glaimoja, bet biežāk tas viņu biedēja.

Felicitas un Jāņa Pauļuka ceļi krustojās vēl pirms Otrā pasaules kara Mākslas akadēmijā – viņš piedāvāja doties kopā plenērā un viņa piekrita. Tad abu mākslinieku ceļi uz laiku it kā pašķirās, bet 1943. gadā, kad Felicitai bija jau pilni astoņpadsmit, viņi beidzot apprecējās. Jānim toreiz bija jau trīsdesmit septiņi gadi.

Nepilnus desmit gadus (līdz 1950. gadu sākumam) viņi nodzīvoja kopā, un visu šo laiku Felicita bija blakus kā sieva, mūza un modelis. Viņas seja un ķermenis bija kļuvis par jutekliski lirisku poēmu Pauļuka mākslā, kurā viņš iemūžināja nevis kādu konkrētu individuālo tēlojumu, bet savu sievietes skaistuma ideālu - emocionāli daudzpusīgu, bet vienmēr noslēpumaini pievilcīgu.

Līdzīgi kā šis portrets, vairums Pauļuka darbu tapuši ilgstošā procesā. Mākslinieks varēja vairākkārt atgriezties pie gleznas, mēģinot satuvināt esošu rezultātu ar priekšstatu par ideālu. Šajā procesā uz gleznu virsmas pakāpeniski veidojās bagātīgi izstrādāta faktūra un ārkārtīgi piesātināts gleznojums. Pauļuks pēc tam krāsu nost nekad nekasīja, jo uzsvēra, ka viņš negrib noliegt savus izdarītos soļus un kļūdas. Tāpēc Pauļuka gadījumā faktūra nav tikai dekoratīvs paņēmiens, bet arī katra darba tapšanas vēsture.

Runājot par savu daiļradi, Pauļuks uzsvēra, ka hronoloģija viņa mākslas raksturošanai nav vajadzīga. Neesot svarīgi, kad darbs uzgleznots, bet gan – kāds laiks tajā domāts, kāds gadījums to ierosinājis. Ja mākslinieks grib, viņš var gleznot kādu notikumu arī pēc daudziem gadiem. Var gleznot sievieti, kura kādreiz bija tava sieva, kura klausījās tavus stāstus ar atvērtu muti un ticēja katram vārdam.

Viņa toreiz bija pavisam jauna, bet tagad kļuvusi par patstāvīgu gleznotāju, mākslinieci ar talantu un ambīcijām. Tāpēc šis portrets ir tikai skaista poēma par to, kā kādreiz pie mākslinieka viesojās mūza melnos svārkos, pelēkrūtainā ziemas mētelī ar kažokādas apkakli, amizantā cepurē un dzeltenu puķu pušķi rokās. Viņa izskatījās nomocīta, runāja vairāk par skumjām, par nāvi un nicināja savu skaistumu. Viņa sēdēja pārlikusi kāju pār kāju un, iespiedusi roku sānos, melanholiski raudzījās uz mani. Un tieši kā toreiz es nevarēju novērst no viņas acis.