Tāpat kā Beļģijas mākslas aura nav nodalāma no Jāņa Tīdemaņa dzīves un daiļrades, tā Parīzes fascinējošā atmosfēra jūtama aiz katras Rūdolfa Piņņa gleznas - neatkarīgi no tā, vai viņš attēloja kluso dabu vai Latvijas meža ainavu. Neskatoties uz to, ka hronoloģiski viņš piederēja pie tās mākslinieku paaudzes, kas Latvijas mākslā sevi skaļi pieteica 30. gados, Rūdolfa Piņņa vārds neasociējas ne ar ekstravagantām bohēmiskām akcijām, ne ar piederību kādai mākslinieku grupai vai estētiskai ideoloģijai – viņš gandrīz nav pamanāms.
To daļēji var izskaidrot fakti no mākslinieka biogrāfijas, jo gandrīz desmit gadus - līdz Otrajam Pasaules karam, Rūdolfs Pinnis pavadīja Parīzē. Šī pilsēta visticamāk būtu kļuvusi par viņa otrajām mājām, ja pasaules kara notikumi pēkšņi nepārrautu visus sakarus. Parīze bija tā pilsēta, kas izveidoja viņu kā mākslinieku. Protams, pirms tam Rīgā Rūdolfs Pinnis mācījās gan pie Valdemāra Tones, gan pabeidza Mākslas akadēmiju, bet tomēr tikai Parīze kā tā laika mākslas galvaspilsēta, varēja piedāvāt māksliniekam verdošu radošo vidi, kur viss kļūst iespējams, tostarp sava unikālā ceļa rašana mākslā.
No Parīzes mākslas dzīves raibuma Pinnis neizvēlējās sekot kādam konkrētam paraugam, bet, pētot gan laikmetīgo mākslu, gan vecmeistaru darbus, mēģināja saskatīt galveno, sintezēt savu priekšstatu par mākslas formas un satura mijiedarbību. Tieši impresionistu un vecmeistaru daiļradē viņš atrada tos abstrakcijas graudus, ko ielicis savas glezniecības pamatā.
Par Rūdolfa Piņņa atpazīstamības zīmolu kļuva Latvijas meža tēli. Tiesa gan, viņa mežos nav nekā no liriski romantiskas interpretācijas, bet mākslinieka darbības pamatā vienalga paliek interese un mīlestība pret dabu, kas mudināja meklēt vispārinājumus un sintezēt jauno māksliniecisko realitāti, pietuvinot mežu abstrakcijai. Līdzīgi Johana Valtera "muzikālajām ainavām", R.Pinnis komponēja savus mežus no krāsām un faktūrām, triepienu ritmiem un laukumu kontrastiem, nepārtraukti saglabājot emocionālu sasaisti ar pašu dabu.
Tāpēc skatoties uz Rūdolfa Piņņa darbu "Gleznotājs", rodas doma, ka šai gleznai vairāk piestāvētu nosaukums "Mākslinieka darbnīca", jo šis melnais biezoknis no kura, pateicoties gleznotājam, pakāpeniski rodas mežs savā ziņā ir melnais kvadrāts - absolūtais nekas, kur pastāv bezgalīgas iespējas radīt jaunas pasaules un kur mākslinieks jūtas kā darbnīcā.
Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!