100 dārgumu mākslas muzejā: Rūdolfa Piņņa 'Gleznotājs'  (2)

Tāpat kā Beļģijas mākslas aura nav nodalāma no Jāņa Tīdemaņa dzīves un daiļrades, tā Parīzes fascinējošā atmosfēra jūtama aiz katras Rūdolfa Piņņa gleznas - neatkarīgi no tā, vai viņš attēloja kluso dabu vai Latvijas meža ainavu. Neskatoties uz to, ka hronoloģiski viņš piederēja pie tās mākslinieku paaudzes, kas Latvijas mākslā sevi skaļi pieteica 30. gados, Rūdolfa Piņņa vārds neasociējas ne ar ekstravagantām bohēmiskām akcijām, ne ar piederību kādai mākslinieku grupai vai estētiskai ideoloģijai – viņš gandrīz nav pamanāms.

To daļēji var izskaidrot fakti no mākslinieka biogrāfijas, jo gandrīz desmit gadus - līdz Otrajam Pasaules karam, Rūdolfs Pinnis pavadīja Parīzē. Šī pilsēta visticamāk būtu kļuvusi par viņa otrajām mājām, ja pasaules kara notikumi pēkšņi nepārrautu visus sakarus. Parīze bija tā pilsēta, kas izveidoja viņu kā mākslinieku. Protams, pirms tam Rīgā Rūdolfs Pinnis mācījās gan pie Valdemāra Tones, gan pabeidza Mākslas akadēmiju, bet tomēr tikai Parīze kā tā laika mākslas galvaspilsēta, varēja piedāvāt māksliniekam verdošu radošo vidi, kur viss kļūst iespējams, tostarp sava unikālā ceļa rašana mākslā.