Foto: Atklāts veltījums Veras Muhinas 125. jubilejai un Elzas Sīles 'iedomātais palielinājums'  (2)

Par Elzas Sīles izstādi "Kāds iedomāts palielinājums"

"Atpakaļgaitā un ieslīpi līnija šķērso lapu. Vietām mētājas komati, attēlu kopas, jēdzieniskas spekulācijas. Augšējā stūrī pieķēries bezformīgs veidojums. Jaušamas liegas vates vēdas, visi punkti sastājušies rindā, un nogrieznim lēni izplūst gals. Raustīta un apmaldījusies līnija met lokus cerībā saistīt atvasinājumus un novilkt stingrākas robežas.

Veidojumi mēmi un ietiepīgi klusē, abstrakcijas nolīgojas, kopas tēlo risinājumu un mētā nozīmes bez mazākās pietātes. Rīcībām seko lēmumi, apraksti paralēli paklūp un diagrammas turpina pietūkt. Tehniska ierīce mierpilnā vienaldzībā izrunā plānu objektu. Atbrīvojušies no kautrības un bailēm, kas saistāmas ar šaubīgā oriģināla neskaidro izcelsmi, attēli bezrūpīgi pavairojas, par Sīles izstādi "Kāds iedomāts palielinājums" raksta pati autore.

Izstādē apskatāmos mākslas darbus veido "atrauti attēli, uz virsmām nogulsnējušies attēli, izdrukas plānajā materialitātē slēpušies attēli un pie apmetuma pielipuši attēli ir sagaidāmās ekspozīcijas pamatā. Domas pagrieziena ieskicējums, nopietnas un plaša mēroga šaubas, anonimitāte, kas aktualizējas kā vienīgais risinājums".

"Izstāde, kuras darbība risinās pa priekšu tās apzinātai izvēlei. Gribot negribot lēmumi šeit nav ne suns, ne ananāss, ne vētra vai vienaldzība. Tie ir daži noteiktie, atsevišķas kļūdas, izplūduši pieņēmumi, eklektiskas vizualitātes un daudz pārējā," raksta tās veidotāji.

Vera Muhina (1889-1953) padomju monumentālajā tēlniecībā kļuva pazīstama pēc uzvaras 1937. gada konkursā, kurā ieguva tiesības veidot skulptūru, kas greznoja padomju paviljonu Parīzes Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē.

Viņas skulptūra - apjomīgais nerūsējošā tērauda tēls "Strādnieks un kolhozniece" - drīz vien kļuva par vienu no ikoniskākajiem Padomju Krievijas simboliem un kolektīvā sociālistu ētosa iemiesojumu. Muhinas darbs, kuram 20. gadsimta sieviešu tēlotājmākslā nav līdzvērtīga, kļuvis par plaši izmantotu elementu krievu vizuālajā kultūrā.

Atzīmējot Rīgā dzimušās Muhinas 125. jubileju, Kantarovskis un Krugļanska tika aicināti veidot izstādi. Domu un ideju apmaiņai starp abiem māksliniekiem vēršoties plašumā, tajā iesaistījās gan citi Rīgā dzīvojoši mākslinieki un domātāji, gan pati Muhina, kuras raksti kļuva par sarunas izejas punktu.

Izstāde ietver trīs dažādas mākslinieciskās vīzijas: plakātus, kas redzami gan izstādes zālē, gan pilsētas publiskajā telpā, site-specific jeb norises vietai pielāgotu performanci, kas kulminē vairākos māla tēlniecības objektos, un dokumentālu video.

Izstādes pirmajā telpā apskatāmi seši plakāti, kuros gan attēli, gan burti ir rokām zīmēti. Katrs plakāts ilustrē kādu frāzi no 1960. gadā izdotā Muhinas rakstu krājuma. Šie plakāti ir gan mākslas priekšmeti, gan masveidā tiražēti iespieddarbi. Plakātu vizuālajā valodā un veidā, kā tie pozicionēti, lai nodotu skatītājam kādu vēstījumu, jaušams Muhinas laika galvenais publiskās vizuālās komunikācijas paņēmiens.

Plakātos izmantotie citāti cildina, piemēram, dekora, ornamenta un kailķermeņa nozīmi, transcendējot un piešķirot daudzslāņainību sociālpolitiskajam kontekstam, kurā šie teksti radušies. Muhinas ideju ilgstošā relevance un rotaļīgā opozīcija modernistu racionālismam ir acīmredzama.

Nedēļu pirms izstādes atklāšanas deviņiem Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības apakšnozares absolventiem un studentiem tika dots uzdevums izveidot Veras Muhinas 1951. gadā radītās dabiska izmēra bronzas galvas "Partizāne" kopijas. Askētiskais un spēcīgais portrets, kura mērķis bija simboliski paust padomju pretestību nacistu iebrukumam, padomju varas dāvināts, visu šo laiku lielākoties glabājies Mākslas muzeja Rīgas Birža krājumā.

Tēlniecības šedevra kopēšana reanimē to akadēmisko metodoloģiju, kuru atbalstīja arī pati Muhina, kas bija izglītojusies Parīzē pie Antuāna Burdela. Mākslas akadēmijas studenti, izkārtojušies lokā ap bronzas galvu, tika aicināti attēlot tikai to, ko saredz no sava unikālā skatpunkta.

Gatavo darbu summa veido oriģināla sākotnējo cilvēcisko formu, tālāk komentējot un vispārinot šādas kolektīvās vērošanas un radīšanas kultūras praksi. Studentu veidotie māla tēli ir intīmi un atklāj to radītāju subjektīvo un niansēto lēmumu pieņemšanas procesu.

Šis pasākums iedvesmoja izstādes skulpturālo elementu un video tapšanu. Otrā izstādes telpā "Partizānes" kopijas ir izstādītas uz darbgaldiem, uz kuriem tās veidotas savukārt blakustelpā tiek demonstrēts video, kurā tēlniecības studentu radīšanas procesu papildina mākslas vēsturnieka un kultūras kritiķa Jāņa Borga pārdomas par Muhinas dzīvi un viņa īpašo hobiju - meistaru darbu kopēšanu.

Izstādes nosaukums aizgūts no perestroikas laika grāvējfilmas "Mazā Vera" ("Ма́ленькая Ве́ра"; režisors Vasilijs Pičuls, 1989), kas stāsta par kādu jaunu dumpinieci, vārdā Vera. Filma, kuras nosaukumam krievu valodā ir dubulta nozīme (to var saprast arī kā "Maza ticība"), bija viens no pirmajiem padomju kinomākslas darbiem, kurā atainota nekontrolēta seksualitāte un sabiedrības pagrimums; tas signalizēja par gaidāmo Padomju režīma sabrukumu.

Uz kinematogrāfiskās vārdamāsas fona Muhinas tēls iegūst vēl lielāku spēku - viņa ir sieviete starp vīriešiem un buržuāzijas pārstāve starp proletāriešiem, turklāt atstājusi, iespējams, lielākās pēdas padomju mākslinieciskajā mantojumā. Mākslinieciskās vīzijas, kas veido šo izstādi, no jauna pievēršas Muhinas idejām par kolektīvo un personīgo, mudinot aizdomāties par sabrukušas sabiedrības zudušajām iespējām - metodoloģiju, idejām un interesēm, kurās ieslēgts jaunas nozīmes potenciāls.

Par māksliniekiem:

Elza Sīle (1989) šobrīd beidz studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā un turpina iegrāmatot izsauktos pieredzējumus. Viņas intereses un darbības centrā ir kārtošana un vaļīga sistematizēšana.

Saņa Kantarovskis (dz. 1982, Maskavā, Krievijā) dzīvo un strādā Ņujorkā. Studējis Rodailendas Dizaina skolā (BFA, 2004) un Kalifornijas Universitātē Losandželosā (MFA, 2011). Kantarovska darbi šobrīd apskatāmi arī viņa personālizstādē "Allergies" Ņujorkas galerijā "Casey Kaplan". Jaunākās izstādes: "Bard Girls Can Fly", "White Flags" Misūri štata Sentluisā 2014, "What Were You Expecting, Mr. Milquetoast, a Plot?", "Badischer Kunstverein", Kārlsrūe, Vācija, 2014, "You Are Not An Evening", GAK, Brēmene, Vācija (personālizstāde), 2013, "Notes on Neo Camp", "Studio Voltaire", Londona, Lielbritānija, 2013.

Ella Krugļanska (dz. 1978 Rīga, Latvija) dzīvo un strādā Ņujorkā. Ieguvusi izglītību Cooper Union (BFA, 2001) un Jeilas Mākslas skolā (MFA, 2006). Jaunākās personālizstādes: "How to Work Together", "Studio Voltaire", Londona; "Monster Bathers", "Blue Scribble, and Others", "Oko", Ņujorka (2013); "Kendall Koppe Gallery", Glāzgova, Apvienotā Karaliste (2013); "Woman! Painting! Woman!", Gavin Brown's enterprise, Ņujorka (2013); "Ladies Who Punch", "Salon 94", Ņujorka (2012) un "Ella Kruglyanskaya", "White Columns", Ņujorka (2011).

Tēlnieki: Jānis Noviks, Andris Maračkovskis, Agita Šteinberga, Laima Daberte, Gundega Evelone, Anna Rasmus, Anna Egle, Andris Landaus, Laura Kristlība. Kaligrāfija: Ieva Nagliņa, Una Leitāne. Video: Jānis Rubenis, Valters Krūzkops. Montāža: Zahars Kovaļevskis.

Izstādes kuratore ir Zane Onckule.