Izstādē eksponēti trīs atšķirīgu paaudžu mākslinieku darbi. Tik ļoti atšķirīgu, ka grūti iedomāties, kas tos vispār var vienot. Bet izrādās var. Tā ir viena no šī ceļojuma aizraujošākajām daļām – atklāt kā saslēdzas dažādu laikmetu mākslinieku meklējumi, ar tiešu vai netiešu atsauci vienam uz otru. Kā viena paaudze iedvesmo nākamo, kura turpina radošos meklējumus jau izmantojot citas tehnoloģijas, bet būtībā runā par to pašu – par cilvēku un redzamo / neredzamo pasauli ap viņu.
Otra ceļojuma aizraujošā daļa ir vairāku mākslas darbu rekonstrukcijas un adaptācijas. Te ir iespēja ieraudzīt darbus, kas veidoti pirms teju 100 un 50 gadiem, no kuriem daudzi savā laikā palika vien idejas līmenī vai arī vairs nav apskatāmi. Bet trešā izstādes apmeklējuma intriģējošā daļa ir unikāli arhīvu materiāli – video dokumentācijas, maketi, skices un tamlīdzīgi, kuras savulaik redzēja vien daži, labākajā gadījumā plašākai publikai bija pieejami to apraksti. Bet kā gan var aprakstīt poētisku video vai gaismas instalāciju? Tikpat labi varētu mēģināt aprakstīt ziemeļblāzmu kādam, kurš to nekad nav redzējis.
Ceturtais ekspozīcijas piedzīvojuma līmenis ir pārdomātais un sabalansētais iekārtojums, kas parasti rada grūtības tad, kad jāparedz telpa arī video, skaņas vai kinētiskām instalācijām, kad līdzās jānovieto fotogrāfija, arhīva dokuments un datora monitors, turklāt jāparedz vieta aprakstam un jārēķinās ar skatītāja spēju to visu uztvert. Te kuratores Ievas Astahovskas rūpīgā darbu atlase un arhitektu biroja "Gaiss" veidotais ekspozīcijas iekārtojums izceļ būtisko, bet arī atstāj vietu skatītāja interpretācijai.
Foto: Inese Kalniņa
20. gadsimta sākuma avangarda mākslas aizsākumu pārstāv jau labi zināmais Gustavs Klucis un pie mums mazzināmais Kārlis Johansons. Abi revolucionāro ideju un sava laika avangarda mākslas eiforijas aizrauti vizualizēja idejas, kas apsteidza savu laiku vismaz par pusi gadsimta. Kārļa Johansona darbi – telpiskas konstrukcijas, saglabājušās vien foto formātā, bet tagad rekonstruētas autentiskās dimensijās pirmo reizi redzamas Rīgā.
Savulaik Kārļa Johansona ideāli nospriegotās konstrukcijas eksponētas Maskavā, Berlīnē un iedvesmojušas vēlāko konstruktīvistu paaudzi Bauhausā. Atsauce uz Johansona darbiem gan atrodama ārkārtīgi reti vai nav atrodama nemaz, iespējams, tādēļ ka viņa atklājumi ir šķietami tik vienkārši. Bet nevar noliegt, ka vēlākā laika futūristiskā arhitektūra balstās racionālajās konstrukcijās, kuras pirmais atklāja un manifestēja tieši viņš.
Otra avangarda mākslinieka – Gustava Kluča darbu vidū īpašs akcents likts uz viņa nākotnes pilsētu konstrukcijām – grafiskiem kinētisku objektu un ēku atveidiem, kas vēlākās paaudzes rosināja uz ļoti drosmīgu arhitektonisko priekšlikumu izstrādāšanu.
Vidējo paaudzi ekspozīcijā pārstāv dizaineru grupa Valdis Celms, Jānis Krievs un Artūrs Riņķis. Arī šī paaudze ir leģendāra. Labi zināms ir fakts, ka LPSR aiz dizaina vārda varēja slēpties radikālākie, drosmīgākie un laikmetīgākie radošie meklējumi. Bet vēlākajām paaudzēm tie bija vien atmiņu kolāžas, kas neatsedza visu šīs paaudzes ieguldījumu mākslas formālo līdzekļu paplašināšanā. Piemēram, daudzi atceras veco Rīgas dzelzceļa stacijas pulksteni, bet vien retais zina, cik daudz dažādu gaismas programmu tam bija iecerējuši autori – Jānis Krievs sadarbībā ar citiem dizaineriem, arhitektiem, inženieriem un programmētājiem. Artūru Riņķi lielākā daļa noteikti atpazīst pēc viņa veidotās kinētiskās "Saktas" pie viesnīcas "Latvija", bet retais atcerēsies viņa "kinētisko glezniecību" – eksperimentālas, mehāniskas, analogas gaismas un skaņas instalācijas.
Pēc vairāku desmitu gadu pārtraukuma Latvijā atkal ir iespēja apskatīt Valda Celma "Pozitronu 2" ("Pozitrons 1" ir prestižajā Nortona un Nensijas Dodžu Padomju Savienības nonkonformisma mākslas kolekcijā Zimmerli mākslas muzejā ASV), kura konstruktīvajā risinājumā var redzēt intriģējošu sasaukšanos ar Kārļa Johanosona konstrukcijām. Šī sarežģītā mehāniskā, savam laikam novatoriskā instalācija bija paredzēta tam, lai ar rotējošu mehānismu, gaismu un projekciju palīdzību padarītu daudzveidīgāku un līksmāku līdzcilvēku dzīves telpu.
Foto: Inese Kalniņa
Mākslas un zinātnes robežzonu saplūsmi un sinerģiju, kas lielā mērā vijas cauri visai ekspozīcijai, noslēdz jaunākās (no ekspozīcijā apskatāmajām) paaudzes mākslinieki – Gints Gabrāns un Voldemārs Johansons. Ja Gints Gabrāns spēlējas ar medicīnas tehnoloģiju (kas, nenoliedzami, attīstās elpu aizraujošā ātrumā) dotajām iespējām, atsedzot mākslas darba iekšējās struktūras komplicētību, tad Voldemārs Johansons vizualizē, bet galvenokārt sonificē (padara skaniski uztveramu) neredzamo – šajā gadījumā radiāciju.
Video dokumentācijas un rekonstruētie darbi rāda, ka tāpat kā 20. gadsimta 20. gados, arī 70. gados, neskatoties uz dzelzs priekškaru, Latvijas māksla iet roku rokā ar Rietumu laikmetīgās mākslas parādībām. Notiek analoģiski eksperimenti ar dažādām māksliniekiem pieejamajām tehnoloģijām (iziešana ārpus gleznas vai pat skulptūras plaknes trešajā un ceturtajā dimensijā), vizualitāti un koncepciju, kinētiku, elektroniku u.tml. Vienīgi – atšķirībā no sava laika Rietumu māksliniekiem šo autoru darbus savā laikā redzēja neliels domubiedru loks, citkārt arī plašāka publika, kura nereti nenojauta redzētā vērienu un novatorismu.
Nereti šie darbi tā arī palika "papīra arhitektūras" stadijā un nogūla funkcionāru rakstāmgaldu atvilknēs. Bet, ja idejas tika īstenotas, tad valsts institūcijas nebija gatavas šos darbus uzturēt tā, lai tie darbotos atbilstoši mākslinieku iecerēm, un līdz skatītājam nonāca vien sākotnējās idejas blāvas atblāzmas. Šie darbi netika analizēti plašākā mākslas vai dizaina kontekstā, tie netika ievietoti laikmetīgās mākslas grāmatās, to radītāji nekļuva par mākslas augstskolu profesoriem un guru jaunākajām paaudzēm. Taču tieši tam pateicoties, mums tagad ir dota iespēja sajust šo jaunatklājuma garšu. Tos atkal ieraudzīt, par tiem runāt un rakstīt.
Izstāde "Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam" apskatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā Mūkusalas ielā 3 Rīgā līdz 6. augustam. To organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku "Rīga 2014" Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros.
Izstāde atvērta:
- otrdienās: 12.00 – 20.00;
- trešdienās: 11.00 – 19.00;
- ceturtdienās: 12.00 – 20.00;
- piektdienās: 11.00 – 19.00;
- sestdienās: 10.00 – 17.00.
- Svētdienās, pirmdienās slēgta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
