Izstādes recenzija: Sastapšanās ar Madagaskaru vai Vimu de Šamfeleru?

Vairumam Latvijas iedzīvotāju Madagaskara ir tikai noteikta vieta ģeogrāfiskajā kartē. Retais iedomājas, ka tā ir ceturtā lielākā sala pasaulē. Vēl mazākam cilvēku skaitam ir priekšstats par to, kas notiek uz šīs salas un kāda ir tās iedzīvotāju ikdiena. Madagaskara latvietim ir patiess eksotikas tēls.

Tā dēļ vien sastapšanās ar to varētu būt intriģējoša. Izstādes rīkotāji aicina arī iepazīt pilnīgi diametrāli pretēju dzīves iekārtu latviešiem raksturīgai nometnieku dzīvei. Nomadi – tas skan iedvesmojoši ikvienam, kas interesējas par Ziemeļamerikas kontinenta iezemiešu dzīvi, atsaucot atmiņā Edvarda Kērtisa (Edward S. Curtis (1868 – 1952)) 19.-20. gadsimta mijas fotogrāfijas vai arī tieši pirms gada Fotomuzejā skatīto Joza Kazlauska (Juozas Kazlauskas (1941–2002)) izstādi "Ziemeļu ceļi" par Padomju Savienības ziemeļiem un Arktiku. Vēl kādam tas var asociēties ar Romu tautas klejojošajiem taboriem vai Tālo Austrumu stepju iedzīvotājiem. Varbūt Madagaskaras pamatiedzīvotāju senči arī ieradās uz salas kā nomadi, meklējot jaunas dzīves telpas, tomēr pēdējo tūkstoti gadu tie dzīvojuši nometnieku dzīvi, veidojot ciemus un valsti pēc savas izpratnes. Izstādes fotogrāfijās grūti ieraudzīt klejotāju dzīves romantiku. Drīzāk tā jūtama jaukos attēlu komentāros, ko atstājis autors, un viņa personīgajā pieredzē.

Pirms desmit gadiem Šamfelere atstāja savu digitālās drukas biznesu Beļģijā un uzsāka fotogrāfa karjeru. Laikam šis brīdis arī būtu jāuzskata par viņa nomadu dzīves sākumu. Klejojot pa Āfrikas kontinentu un iepazīstot tā iedzīvotāju kultūru, noris viņa radošā potenciāla realizācija, kas neizdevās, strādājot fotolaboratorijās. Interese par citādāku kultūru caurstrāvo viņa darbus, tā parādās pietātē un cieņā pret fotografējamajiem cilvēkiem. Varētu teikt, ka šīs īpašības ir ieaustas attēlu estētikā, kas noteikti ir viena no svarīgākajām fotogrāfijas komponentēm pašam autoram.

Forma un gaismas spēle ir vērojama ikvienā attēlā, kas tiek papildus dramatizēta ar "tumšo atslēgu". Tieši tādēļ šie attēli tik ļoti sasaucas ar Latvijas 70-80. gadu fotogrāfu post-piktoriālo daiļradi. Šī īpatnējā Vima de Šamfeleres iezīme būs tīkama tiem izstādes apmeklētājiem, kuru vērtību skala atrodas Latvijas fotogrāfijas tā laika paradigmā.

Izstādes vizuāli-antropoloģiskais attēlu slānis ir blīvs ar etnogrāfiskajām vērtībām. Šodien tādi attēli ir bieži sastopami tematisko žurnālu lappusēs un mācību grāmatās. Grūti iedomāties pēc daudzu gadu klejošanas pa Āfrikas kontinentu autoru esam pārsteigtu, gaidot trīs stundas kafiju, kas tiek pagatavota personīgi viņam. Stāstā par to, ka pēc kafijas pupiņām tiek sūtīts bērns uz pilsētas veikalu, kuras pēc tam tiek speciāli sagatavotas, eiropietis redz ārkārtējas cieņas apliecinājumu no namamātes puses.

Turpretim madagaskariešiem tas noteikti ir normāls dzīves ritums, nevis ārkārtas situācija. Protams, tas var radīt sajūtu un pārdzīvojumus par valsts iedzīvotāju atpalicību no mūsdienu demokrātiskajām vērtībām, bet tas ir mūsu viedoklis, nevis viņu.

Līdzīgi kā kāda citā attēlā eiropeiskais prāts un homoseksualitātes propagandas ietekme uz to noteikti interpretē vientuļos raktuvju strādniekus pārģērbjamies sieviešu drēbēs kā piederīgus kādai seksuālai minoritātei. Tomēr autors šādu interpretāciju nedz apstiprina, nedz noliedz, bet gan tikai iepazīstina mūs ar šo denotatīvo faktu kā izklaides formu. Pārējo asociāciju rada skatītāja prāta spēles, balstoties uz paša priekšstatiem. Par to, ka madagaskariešu kultūra un tradīcijas būtiski atšķiras ne tikai no Latvijas, bet no Eiropas tautu ieražām kopumā, labi demonstrē četru attēlu izkaisītā sērija par pārapbedīšanas ceremoniju, kas mums šķistu neiedomājama mežonība.

Alžīrijā dzimis franču izcelsmes publicists, filozofs un Nobela prēmijas laureāts Albērs Kamī ir teicis, ka "Ļoti ērts veids, lai iepazītu kādu pilsētu, ir papētīt, kā cilvēki tajā strādā, kā mīl un kā mirst.". Šis citāts kā neviens cits raksturo Vima de Šamfeleres daiļradi, kas skatāma izstādē "Sastapšanās ar Madagaskaru". Tajā ir vērojamas visas trīs komponentes – gan tas, kā salas iedzīvotāji dzīvo ikdienā, gan to nodarbes, gan klātesošs mēģinājums ieskatīties to savstarpējās attiecībās, gan arī nāve un ar to saistītie rituāli. Tiesa, autors nerīkojas kā hronists atbilstoši Kamī priekšstatam, kura "[..]uzdevums ir tikai sacīt: "Tā tas notika" – kad viņš zina, tā patiešām ir noticis, ka notikumi skāruši veselas tautas dzīvi un ir tūkstošiem acu liecinieku, kas sirdī novērtēs viņa vārdu patiesīgumu."

Vims de Šamfelere skaidro savu pieeju, sakot: "Lielākoties tēli sāka veidoties manā prātā jau pirms fotogrāfiju uzņemšanas, bet pārliecināt cilvēkus piedalīties šajā procesā bija pats sarežģītākais". Šie vārdi liek domāt, ka autoram ir svarīgāka paša interpretācija par Madagaskaru, nevis tās atspoguļošana atbilstoši frāzei "Tā tas notika".

Šī iejaukšanās ārējā realitātē ar savu subjektīvo viedokli ir radījusi jaunu pasauli, kas nav nekas nosodāms, bet gan mākslinieciskai darbībai piemītošs. Runa ir par to, ka šīs izstādes stāsts drīzāk ir autora iekšējās realitātes atspoguļojums, nevis dokumentāli publicistisks. Tas ir stāsts par viņa attieksmi pret Madagaskaras iedzīvotājiem un to attieksmi, ko viņš ir saņēmis no viņiem un tālāk risinājis savos darbos mākslinieciski tēlainajā formā. Runa ir par šīs pasaules semantisko slāni, kas tiek transformēts atbilstoši autora iecerei. Šis bartiskais studium atklājas ikoniskos tēlos, kurus Latvijas iedzīvotāji atceras no Padomju laikiem. Sociālistiskā reālisma garā risinātie uzstādījumi ar bērniem, kuri bauda laimīgu bērnību, neskatoties uz materiālo līdzekļu trūkumu, veciem cilvēkiem, kuru grumbās rakstīts dzīves sūrums un kurās tik vilinoši spēlējas gaisma, un, protams, arī neiztrūkstošais proletariāta slavinājums zvejnieku darba darītāju formā. Tas viss ir paslēpts zem estetizētām gaismas spēlēm un etnogrāfiskā slāņa un konstruēts mūsdienu rietumu fotogrāfijā reti sastopamās precīzās kompozīcijās ar centrālo struktūru.

Šajā poētikā sadrūp vēstījuma sociālais slogs. Skatītājam paliek kultūras slāņa plašums bez konceptuāla situācijas vērojuma, kas piemīt laikmetīgai fotogrāfijai. Šī fotogrāfiju kolekcija būtībā attēlo divu diametrāli pretēju kultūru sastapšanos autora iekšējās realitātes pasaulē un tā attieksmi pret to.

Tādēļ izstādi grūti nosaukt par "Sastapšanos ar Madagaskaru", jo tā nav sastapšanās ar Madagaskaru, bet gan ar autora spriedumu par sastapšanos ar salu un tās kultūru, jo tēli, kurus autors ir vizuāli konstruējis, ir viņa interpretēti. Līdz ar to tie nav pirmatnēji savā būtībā, kā tas vērojams, piemēram, Sebastiao Salgado (Sebastião Salgado (1944)) darbos, bet gan ir transformēti atbilstoši eiropieša uztverei un izpratnei par lietu kārtību, zaudējot savu autentiskumu.