Pašportrets, neapšaubāmi, ir ļoti narcistisks žanrs, kur mākslinieks tam, ko viņš redz spogulī, automātiski piešķir "daiļā objekta" statusu. Bet tajā pašā laikā pašportreti ir bezgalīgi aizraujoši skatītājiem, jo katram no mums šķiet, ka uzmanīgāk ieskatoties autora pašatveidotajā sejā, var izprast viņa psiholoģiju, saskatīt acīs iekšējās pasaules mūžīgā konflikta iemeslus un izlasīt grumbās likteņa dramatisko pavērsienu nospiedumus.
Diemžēl visbiežāk māksliniekam jāsamierinās ar to, ka viņa izlolotais pašportrets kļūs par vēl vienu tukšu ekrānu skatītāju subjektīvi psiholoģiskām projekcijām.
Leonīds Āriņš vairāk pazīstams kā ainavists, bet šis viņa brīnišķīgais pašportrets norāda arī uz vienu mākslinieka īpatnību, proti, viņa daudzveidīgiem centieniem saglābāt dzīves mūžīgi mainīgo skaistumu.
Viens no tādiem mēģinājumiem bija viņa dienasgrāmata, kuru viņš rakstīja visa mūža garumā sākot no 1924. gada, fiksējot tajā pieredzēto, izsapņoto, vērtējumus un atklājumus. Otrais mēģinājums sācies 1936. gadā, kad Leonīdam Āriņam kopā ar draugiem, gleznotājiem Kārli Neili un Ansi Artumu dzimst ideja, ka Tukumā jādibina mākslas muzejs, kas rādītu un glabātu šodienīgo, moderno mākslu. Par pamatu muzeja krājumam kļuva viņa privātkolekcija, kas savākta vēl studiju gados Mākslas akadēmijā. Viņa donkihotiskie gājieni un cīniņi sasniedza mērķi. Tukumā tika atvērts muzejs, gauži pieticīgs, pamatskolas telpās, bet tomēr mākslas muzejs, par kura vadītāju tika apstiprināts pats Āriņš.
Trešais un galvenais veids, kā mākslinieks mēģināja iemūžināt dzīves skaistumu, bija glezniecība un zīmēšana. Šīs divas lietas Āriņam bija kā "ikdienas saruna", kuras rezultātā radās skaidrība. Kā gleznotājs Āriņš vienmēr bija autsaiders – maz zināms, izstādījās salīdzinoši maz, līdz 1960. gadu beigām viņam bija pat problēmas ar gleznošanai nepieciešamo materiālu iegūšanu, bet 1990. gadu pirmajā "vēstures pārrakstīšanas" vilnī viņš tika izcelts citu "nonkonformistu" vidū. No franču fovisma, īpaši, Anrī Matisa ietekmējusies, Āriņa glezniecība saglabāja Parīzes gaisa brīvās daiļrades elpu, kas turpināja iespaidot arī jauno gleznotāju paaudzi, kurus vienoja interese par krāsu kā formas veidošanas līdzekli.
Tāpēc skatoties uz Leonīda Āriņa pašportretu, kur savijas virtuozo un veiklo līniju enerģiskais traktējums, kompozīciju un laukumu dažādība, ritms un kustība, kam cauri strāvo autora personībai piemītošā izdoma un asprātība, var droši apgalvot, ka molberta priekšā stāv viens no tiem gleznotājiem, kura otas gals iezīmēja kādu abstraktu sākumpunktu Latvijas laikmetīgajai mākslai.
Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
