100 dārgumu mākslas muzejā: Ievas Iltneres 'Bibliomānija'  (2)

Ja mēs izdomātu skatīt gleznu "no otra gala", vispirms pievēršot uzmanību tās nosaukumam, tad būtu labi saprast, kas ir bibliomānija. Pastāv zināma semantiskā robeža starp bibliofiliju un bibliomāniju. Ja pirmajā gadījumā cilvēks vācot, piemēram, retās grāmatas, veido savu kolekciju pēc kāda principa, pievēršoties tām tēmām, kas viņu personiski interesē, tad otrā gadījumā, cilvēks savā galējā krāšanas fanātismā zaudē izpratni par kolekcionēšanas jēgu un mērķi, un grābj visu, pievēršot uzmanību tikai kādām grāmatu ārējām īpatnībām. Neparastās attiecības starp izskatu un saturu ir tas, kas atšķir šīs divas kolekcionāru kategorijas, un reizē tas ir pamats un atslēga Ievas Iltneres mākslai.

Kopš 1980. gadiem Ieva Iltnere maina mūsu priekšstatus par figurālo glezniecību parādot, kā var savienot tradicionālas glezniecības paņēmienus ar konceptuālu pieeju. Viņas darbos robežas stāvoklis ir vienmēr nenoturīgs un trausls kā attēloto personāžu elegantās figūras. Viņas māksla ir kā netverama līnija, kas savieno racionālo un mistisko, perfekto un spontāno, ironiju un traģiku, skaisto un neglīto, nenozīmīgo un svarīgo, mirkli un mūžību. Sirreāli tukšas vientuļas telpas ir vislabākā dekorācija, lai pastāstītu par kādu citu civilizāciju, kuru mēs nesaprotam, un pārnest savas skumjas, šaubas un gandarījumu kā psihiskas projekcijas viņu sirreālajā pasaulē.