Ja mēs izdomātu skatīt gleznu "no otra gala", vispirms pievēršot uzmanību tās nosaukumam, tad būtu labi saprast, kas ir bibliomānija. Pastāv zināma semantiskā robeža starp bibliofiliju un bibliomāniju. Ja pirmajā gadījumā cilvēks vācot, piemēram, retās grāmatas, veido savu kolekciju pēc kāda principa, pievēršoties tām tēmām, kas viņu personiski interesē, tad otrā gadījumā, cilvēks savā galējā krāšanas fanātismā zaudē izpratni par kolekcionēšanas jēgu un mērķi, un grābj visu, pievēršot uzmanību tikai kādām grāmatu ārējām īpatnībām. Neparastās attiecības starp izskatu un saturu ir tas, kas atšķir šīs divas kolekcionāru kategorijas, un reizē tas ir pamats un atslēga Ievas Iltneres mākslai.
Kopš 1980. gadiem Ieva Iltnere maina mūsu priekšstatus par figurālo glezniecību parādot, kā var savienot tradicionālas glezniecības paņēmienus ar konceptuālu pieeju. Viņas darbos robežas stāvoklis ir vienmēr nenoturīgs un trausls kā attēloto personāžu elegantās figūras. Viņas māksla ir kā netverama līnija, kas savieno racionālo un mistisko, perfekto un spontāno, ironiju un traģiku, skaisto un neglīto, nenozīmīgo un svarīgo, mirkli un mūžību. Sirreāli tukšas vientuļas telpas ir vislabākā dekorācija, lai pastāstītu par kādu citu civilizāciju, kuru mēs nesaprotam, un pārnest savas skumjas, šaubas un gandarījumu kā psihiskas projekcijas viņu sirreālajā pasaulē.
Atšķirībā no sava tēva Edgara Iltnera, kurš reti attēloja sievietes, priekšroku dodot vīriešu figūrām, kas spēj paust zināmu robustumu un heroiku, Ieva Iltnere gandrīz nekad tos neglezno. Sieviete viņas skatījumā ir ideāls iemesls skaistai formai - mazliet orientālam, harmonizētam laukumu un līniju rakstam. Vīrieša acij tā varbūt ir valdzinoša, taču Iltneres izpildījumā nekad iekārojama un uzbudinoša.
Iltneres darbos telpa vienmēr varmācīgi ierobežo, kaut gan tā varētu būt absolūti atvērta. Arī šajā gadījumā bezgalīgs grāmatu plaukts ar perfekti pārdomātu, nejaušu grāmatu izkārtojumu kā buldozers iespiež sievietes figūru pašā priekšplānā. Starojošo grāmatu kaudze viņas trauslajās rokās, Jūlijas Timošenko stila bize, kas ietver porcelāna balto seju un, protams, caurspīdīgas lapas, kas planē šajā bezgaisa telpā - it kā ir viss skaidrs un perfekts, bet kā bieži gadās, neliela nobīde vai nepareizība var saldo sapni pārvērst par murgu un nevainīgo lasītāja interesi par bibliomāniju.
Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
