Skandalozā māksliniece Rīgā: 2. daļa - 'ORLAN operāciju performances'  (21)

Idejas aizmetnis par operāciju ietvaros veiktajām performancēm ORLAN radās sakarā ar pēkšņu veselības stāvokļa apdraudējumu, kas saasinājās dēļ pārslodzes laikā, kad noritēja gatavošanās darbi vērienīgai performancei Lionas laikmetīgās mākslas biennālei.

Viņas organismā negaidīti tika atklāta ārpusdzemdes grūtniecība, kuras dēļ 1978. gadā māksliniecei pirmo reizi nācās gulties uz operāciju galda. Uz slimnīcu līdzi devās video operators, lai nofilmētu nedzīvā augļa izņemšanas procedūru, kuras laikā ORLAN vēlējās palikt pie apziņas, sāpju remdēšanai izmantojot vienīgi lokālo anestēziju un morfīnu. Šis notikums kalpoja kā iedvesmas artava turpmākajā mākslinieces daiļradē, kurā kā galvenās vadlīnijas iezīmējamas cilvēka attiecības ar dabu, skaistuma jēdzienu un pretējo dzimumu. ORLAN apziņā iegūlušies iespaidi līdzinājās baroka mākslai raksturīgajai eksaltācijai, ko pastiprināja spožas gaismas apspīdētā ķirurga un medmāsu tēli.

Aptuveni desmit gadus vēlāk, savā 43. dzimšanas dienā, māksliniece atkārtoti izvēlējās gulties zem skalpeļa – šoreiz pēc pašas iniciatīvas, lai caur performatīvu aktu ar nosaukumu “Svētās ORLAN reinkarnācija” realizētu ieceri – radīt jaunu, hibridizētu “pašportretu”, kas kalpotu par platformu publiskām debatēm. “Ķermenis ir mana valoda un manu uzskatu tulks,” tā ORLAN sarunā ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā gaidāmās personālizstādes “Plan du Film un citi scenāriji” kuratori un muzeja vadītāju Inesi Baranovsku. Paredzētās ķirurģiskās iejaukšanās makets tika izveidots, ORLAN sejas vaibstus papildinot ar spilgtāko grieķu mitoloģijā, renesansē un barokā sastopamo sieviešu tēlu raksturīgākajām iezīmēm un simboliskajām konotācijām. Vienā no operācijām tika pārveidota ORLAN lūpu līnija, lai to pielīdzinātu Fransuā Bušē (François Boucher) gleznotajai Eiropas ģīmetnei, citā – zods, lai imitētu Sandro Botičelli (Sandro Botticelli) Venēras profilu, kas iemieso sievišķīgās auglības ideju. Šeit pieminams pastāvošs uzskats, ka ORLAN ietekmējusies no mākslinieka Marsela Dišāna (Marcel Duchamp) idejām, pasludinot sevis pašas ķermeni par dzīvu redīmeidu (ready-made).

Visplašāk zināmā, pēc kārtas septītā operācija un tās ietvaros veidotā performance ar nosaukumu Omniprésence norisinājās 1993. gada novembrī Ņujorkā. Tās laikā ORLAN seja tika papildināta ar Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci) ikoniskās Monas Lizas izteikto pieres siluetu, lai savā tēlā pārnestu Džokondas rakstura noslēpumainību. Operācijas rezultātā, izmantojot vaigu kauliem paredzētos implantus, ORLAN ieguva divus simetriskus “radziņus”, jeb izcilņus uz viņas pieres, kas gadu gaitā kļuvuši par viņas atpazīstamības zīmi.

Laika periodā no 1900. līdz 1993. gadam ORLAN tika veiktas deviņas plastiskās operācijas. Savā manifestā, kas definē ORLAN pasludināto pozīciju mākslā un dzīvē, māksliniece uzstāj, ka viņu interesē ķirurģiskas iejaukšanās process, nevis tās rezultāts – viņa tiecas pēc baudas, nevis sāpēm (pieejams šeit angļu un franču valodās). Tas spilgti raksturo teatrāliem uzvedumiem pietuvināto performanču stilistiku, kas ikreiz piepildījusi operāciju zāli, ietverot instrumentāla ansambļa uzstāšanos, dzejas lasījumus un krāšņus tērpus, ko īpaši māksliniecei darinājuši tādi haute couture modes dizaineri kā Paco Rabanne un Issey Miyake. Ik reiz viss noritējis pēc iestudēta scenārija, kamēr māksliniece vedusi dialogu ar procesa vērotājiem. Katra performance tikusi dokumentēta foto un video formātos (arī translēta tiešajā ēterā).

Jāatzīmē, ka ORLAN ir pirmā māksliniece, kura ķirurģisku operāciju iekļāvusi savā mākslinieciskajā arsenālā.

Materiālu sagatavojuši LNMM pārstāvji.