Indulis Zariņš pieder tai gleznotāju paaudzei, kas ienāca latviešu mākslas vēsturē kā "skarbā stila" aizsācēji. Viņu glezniecībā komunistiskā tematika tika savienota ar izteiksmīgi dekoratīvu un dažreiz pat ekspresīvu vizuālu valodu, kas ļoti kontrastēja ar iepriekšējas paaudzes kultivētu akadēmiski "pareizu" reālistisku manieri. Tāpēc tieši ar šo mākslinieku loka daiļradi saistīta "košēra" sociālistiska reālisma principu interpretācijas paplašināšana, kas ļāva viņiem un nākamajām mākslinieku paaudzēm brīvāk attīstīt savu individuālu māksliniecisku rokrakstu.
Sākot ar 50. gadu beigām, sarkano strēlnieku tēma bija viena no populārākajām un pateicīgākajām oficiālajām tēmām latviešu mākslā, jo harmoniski spēja apvienot epizodi no latviešu nacionālas vēstures ar padomju ideoloģijas prasībām. Bez tā šī tēma deva māksliniekiem ierobežotu, bet tomēr ļoti nozīmīgu iespēju savos darbos netieši atsaukties uz t.s. buržuāziskas Latvijas perioda mākslu.
Induļa Zariņa daiļradē var sastapt dažādas šīs tēmas interpretācijas, gan 1957. gadā reālistiskā manierē uzgleznotus "Latviešu strēlniekus" vilciena vagonā (gleznojis kopā ar Henriju Klēbahu), gan 1963.gadā uzgleznotu lielu triptihu "Revolūcijas zaldāti", kurš atrodas Tretjakova galerijā, gan daudz liriskāku 1978.gadā uzgleznotu "Par Padomju varu. Mūsu atnāca", kur jau skaidri redzama mākslinieka aizraušanās ar postmodernistisko klasiskās mākslas citēšanu, un vēl vairākās citās gleznās.
Darbu "Putenī" arī var pieskaitīt pie šīs tēmas, kaut gan, skatoties uz pašu gleznu, nevar viennozīmīgi pateikt, kas tie par cilvēkiem un kāds notikums ir attēlots. Tomēr nosaukums dod nepārprotamu atbildi. Padomju laikā putenis bija iecienīts veids, kā tika attēlota revolūcija ne tikai literatūrā un dzejā, bet arī vizuālajā mākslā. Var teikt, tas kļuva par revolūcijas metaforu. Putenis ir nevaldāmā stihija līdzīgi revolūcijai, kura iznīcina, bet kura tajā pašā laikā arī attīra, atstājot pēc sevis tukšu vietu. Tāpēc par simbolu nav kļuvis plosošais vējš, bet tieši putenis, kurš sastāv no daudzām atsevišķām sniegpārsliņām, kuras kopā veido šo briesmīgo virpuli. Šo romantizēto puteni mēs varam sastapt gan Borisa Pasternaka romānā "Doktors Živago", gan Aleksandra Bloka poēmā "Divpadsmit", gan vēl neskaitāmos literāros sacerējumos.
Zinot, cik ļoti erudīts literatūrā bija Indulis Zariņš, mums jāmēģina viņa eksistenciāli poētisku darbu uztvert kā daudzslāņainas struktūras. Protams, tas būtu pārspīlējums saistīt šīs gleznas tapšanu ar kādu konkrētu literāru darbu, bet, paturot prātā literāras asociācijas, var ieraudzīt šo gleznu ne tikai vizuāli, baudot mākslinieka izsmalcinātu krāsas izjūtu, bet, domājot par atsaucēm un analoģijām, kurus pats gleznotājs, iespējams, apzinājās, radot šo darbu, uztaustīt ceļu pie pilnvērtīgākās Induļa Zariņa mākslas izprašanas un izjušanas.
Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
