No 8. novembra līdz 25. janvārim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Rīgā, Skārņu ielā 10/20) būs skatāma vērienīga programmas "Rīga - Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014" izstāde "ORLAN – Francijas laikmetīgās mākslas ikona. Le plan du film un citi scenāriji", pirmo reizi Latvijā piedāvājot ieskatu franču mākslinieces ORLAN daiļradē. Intriģējošās izstādes gaidās portāls "Delfi" četru rakstu sērijā piedāvā atklāt mākslinieces radošās darbības šķautnes.
Meklējot veidus kā izprast attiecības starp cilvēka ķermeni un apkārtējo vidi, sešdesmito gadu nogalē ORLAN aizsāka ielu performances – MesuRage akcijas. Tā, noliedzot metrisko sistēmu, dzima jauna, mākslinieces pašpasludināta mērvienība – ORLAN-BODY (ORLAN-corps jeb ķermenis) standarts, atsaucoties uz zināmo teicienu "Cilvēks ir visu lietu mērs" (Man is the measure of all things). Izmantojot savu ķermeni kā instrumentu, ORLAN kopš jaunības dienām nododas ne tikai ielu, bet arī sabiedrisku mākslas institūciju – muzeju un izstāžu zāļu mērīšanai.
Ikreiz rāpus mērojot kādu noteiktas arhitektoniskas būves teritoriju, ar baltu krītu ORLAN dokumentē katru savam augumam atbilstošo nogriezni. Līdzīgi dzīvniekam, kas iezīmē savu teritoriju, ORLAN pauž attieksmi pret mākslas pasaulē eksistējošo ietekmju spēli (galvenos amatus biežāk ieņem vīrieši) un apburto loku, tā norādot uz mākslas iestādēm kā galveno balstu mākslinieka pastāvēšanas spējā. (muzejiem būtu jārūpējas par māksliniekiem un to darbu eksponēšanu, tomēr tas ne vienmēr ir iespējams un ne vienmēr pamatoti).
Caur šo rituālistisko darbību autore apgūst noteiktu perimetru – vai tas būtu Sv. Pētera laukums Romā, Itālijā pirmajā MesuRage akcijā 1968. gadā vai tai sekojošā Rue Châteaubriand Nicā, Francijā 1976. gadā. Tērpusies uniformai līdzīgā garā, baltā priekšautā ORLAN pēdējo pāris desmitu gadu laikā savam standartam pielīdzinājusi gan Žorža Pompidū centru Parīzē (1977), St. Pierre muzeju Lionā (1979), Gugenheima muzeju Ņujorkā (1983), Modernās Mākslas muzeju (M HKA) Antverpenē (2012), gan arī Endija Vorhola muzeju Pitsburgā (2012). Pēc katras performances beigām norit publiska uniformas mazgāšana, kurai seko ASV Neatkarības statujas pozas ieņemšana turot rokās izmantotā ziepjūdens trauku.
ORLAN allaž iestājusies par mākslinieces brīvību – brīvību no stereotipiem, standartizācijas, maskulīnās dominances, fiziskām sāpēm un emocionālām manipulācijām. Viņa ir viena no retajām sieviešu kārtas pārstāvēm (tostarp Frīda Kalo (Frida Kahlo), Soņa Delonē (Sonia Delaunay), Luīze Buržuā (Louise Bourgeois), Niki de Senfala (Niki de Saint Phalle) un Anete Mesažē (Annette Messager)), kas līdzās tādiem ikoniskiem autoriem kā Pablo Pikaso (Pablo Picasso), Salvadors Dalī (Salvador Dali), Džeksons Polloks (Jackson Pollock), Frānsiss Bēkons (Francis Bakon) u.c., iekļauta Žorza Pompidū centra kolekcijas simts nozīmīgāko šedevru sarakstā ar darbu "Mākslinieces skūpsts" (Baiser de l'artiste) – 1977. gadā noritējušo performanci mākslas meses FIAC ietvaros Grand Palais izstāžu namā Parīzē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
