Es vēlos dzīvot ilgi! 'Arterritory' saruna ar franču mākslinieci ORLAN  (8)

ORLAN daiļrades galvenie vadmotīvi ir cīņa par sieviešu līdztiesību un kapitālisma ietekme uz mākslas procesiem. Abas šīs tēmas spilgti parādās arī ORLAN izstādē Plan du filmRīgā, kurā apkopoti mākslinieces daudzu gadu garumā veidotie neeksistējošu filmu plakāti, kā arī tiek iepazīstināti jaundarbi. Izstādē māksliniece pievēršas izklaides industrijas kritikai, un, lietojot tādus jau iepriekš izstrādātus tēlus kā Svētā ORLAN, runā par to, kā sievietes tiek atspoguļotas populārajā kultūrā. Izstāde skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 8. novembra.

Šajās dienās jums atvērsies izstāde Rīgā. Kas ir šīs izstādes fokusā, svarīgākais, ko gribat pateikt Rīgas publikai?

Šī izstāde man ir ļoti svarīga, esmu ļoti laimīga, ka mani uzaicināja to veidot kā daļu no "Rīga 2014" programmas. Šeit vēlējos parādīt savu projektu Plan du film, kas tapis kā atsauce uz vienu Godāra (Žans Liks Godārs, franču "Jaunā viļņa" režisors - I.R.) frāzi. Man likās, ka Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, kas atrodas kādreizējā baznīcā, būtu laba vieta, kur parādīt šos darbus. Šajā telpā gribēju darbus izstādīt ļoti augstu pie sienām, atsaucoties uz to, kā gleznas tradicionāli tiek izliktas baznīcās. Tātad es izveidoju instalāciju no kino afišām, kas stāsta par manu dzīvi mākslā. Gribēju afišu katrai no savām performancēm - spēcīgām un reizē gaistošām parādībām. Pie katra no darbiem būs arī planšetdators, kurā būs scenārijs filmai - uzrakstīts, balstoties konkrētajā afišā. Ideja ir realizēt filmu, kas patiesībā neeksistē.

Tāpat šīs baznīcas centrā ir vēl cits šo darbu aspekts - gaismas kastes, kādas redzamas kinoteātros. Uz katras no šīm afišām ir to cilvēku vārdi, kas man ir bijuši apkārt un kas tagad kļuvuši par manām zvaigznēm. Izsakoties sentimentāli - tie ir cilvēki, kas mani ir pavadījuši mākslā vai noteiktos dzīves periodos. Viņi pieteikti kā šo neeksistējošo filmu režisori, operatori, mūzikas autori, gaismotāji... Uz katras afišas ir arī viens vai divi īstu kino profesionāļu vārdi, tādēļ noticam, ka šī filma patiesi eksistē. Kad iepriekš šīs afišas izstādīju Arlā un Parīzē, visi pēc tam meklēja, kuros kinoteātros šīs filmas rāda. 

Es veidoju arī performances - tāda bija, piemēram, Fondation Cartier - 'televīzijas raidījums', kurā īsts šovu vadītājs man deva vārdu, lai pastāstu par jauno filmu. Tādējādi liku noticēt tam, ka šīs filmas eksistē. Šis darbs ir par fikciju - fikcija par fikciju. Reizē tas ir par otrreizēju pārstrādi - no jauna izmantoju jau uzņemtus attēlus citā kontekstā. Protams, vēlējos, lai šeit parādītos jauna šī darba versija. Tā izveidē es iedvesmojos no "Bruņukuģa Potjomkina" un attiecīgi izveidoju jaunu afišu, kurā esmu ieņēmusi tieši to pašu pozu, kāda ir uz [oriģinālā] plakāta.

Jūs zinājāt, ka Sergejs Eizenšteins ["Bruņukuģis Potjomkins" režisors - I.R.] ir dzimis Rīgā?

Jā, jā, protams! Tieši tādēļ šī afiša pastāv.

Atgriežoties pie tā, ka izstāde atrodas kādreizējā baznīcā, gribu jautāt par ticību. Ļoti daudzos jūsu darbos ir arī atsauces uz reliģiskām tēmām. Jūsu tēls 'Svētā ORLAN' ir raksturots kā kaut kas starp madonnu un prostitūtu. Ko jums nozīmē reliģija? Kāda ir Jūsu attieksme pret ticību?

Dievs nav hipotēze ne manai dzīvei, ne darbam. Bet, runājot par kultūru, tas ir fakts, ka daudzi baznīcās un muzejos atrodamie šedevri izgaismo vēsturisko reliģijas propagandu. Es uzskatu, ka katrs var darīt, domāt un ticēt tam, kam viņš vēlas. Dzīve ir ļoti sarežģīta, ļoti grūta - mēs zinām, ka mirsim. Tas ir neizturami - neviens nekad nav jautājis mūsu viedokli šajā sakarā, vai mēs to vēlamies. Jau tūkstošiem gadu mums ir jāmirst un jāskatās, kā mūsu draugi un ģimenes locekļi mirst. Tas viss man liekas riebīgi, jo es mīlu dzīvi, es vēlos dzīvot ilgi. Tādēļ es uzrakstīju petīciju pret nāvi un domāju, ka, iespējams, ja visi to parakstītu, tad varbūt rastos kāda iespēja [izbēgt no nāves]. 

Katrs tiek galā ar savām problēmām ar vai bez ticības. Man nepieņemami ir tie cilvēki, kuri par visām varēm vēlas uzspiest savu reliģijai un savu dievu citiem. Tas ir fakts, ka reliģija vienmēr draudzējusies ar varu; tā vienmēr ir pieļāvusi tādu politiku, kuras rezultātā ir notikušas šausminošas lietas. Reliģijas ir padarījušas cilvēkus par tiesājamām būtnēm, un slikti izturējušās pret sievietēm. 

Ir ļoti, ļoti maz ticīgu cilvēku, kuri saprot, ka reliģija ir vīriešu radīta un fabricēta, lai kalpotu vīriešiem. Šobrīd, kad pasaule ir pilnīgi mainījusies un attīstījusies, tā ir vienīgā lieta, kas neattīstās. Tas ir absolūti neticami! Lai gan Pāvests Francisks, grib veikt reformas  - ļaut šķirtiem cilvēkiem no jauna apprecēties, kā arī ļaut mācītājiem precēties, viņa idejām ir spēcīga opozīcija.

Pieminējāt sliktu attieksmi pret sievietēm - vai, jūsuprāt, sievietes stāvoklis sabiedrībā ir uzlabojies kopš laika, kad sākāt radīt savus darbus? Ja jāsalīdzina sieviešu un vīriešu līdztiesības stāvoklis pasaulē 60. gados un tagad, kādi būtu galvenie secinājumi?

Bija noteikts laika posms, kad situācija progresēja. Manā laikā nebija ne kontracepcijas, ne abortu - nevarējām darīt to, ko vēlējāmies ar savu ķermeni. Iepriekšējai paaudzei bija vēl daudz vairāk liegts - sieviete nevarēja sev pat izīrēt dzīvokli. Tā bija situācija, kurā eksistēja absolūta diskriminācija! Protams, situācija ir attīstījusies. Skumji ir tas, ka mūsdienās meitenes nesaprot to, kāds darbs ir padarīts. Šobrīd viss virzās uz to, lai šo progresu atgrieztu atpakaļ. Nopietni! 

Tas, ko es nekādā mērā nesaprotu, - šobrīd zeme ir pārapdzīvota un piesārņota, bet mēs esam definējuši sievietes par būtnēm, kurām vajadzētu apaudzēt zemi ar cilvēkiem. Bērni ir papildus piesārņojums - tiem vajadzīgs papildus ūdens, nafta, elektrība, vērši un vistas, kas jāizaudzē. Tas ir ļoti bīstami - jo vairāk cilvēku uz zemes, jo bīstamāk. Mums ir jāapzinās pašreizējā pasaule un jāpaskaidro sievietēm, ka ir iespējams dzīvot radoši un veiksmīgi arī bez bērniem. 

Milzīgais cilvēku apjoms uz pasaules rada vairāk ciešanu, mazāk kultūras, vairāk uzraudzības, vairāk bezdarba. Tas ir neticami! Jābūt lietas kursā par savas rīcības sekām. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka privātais ir politisks. Tādēļ mums jāapzinās tas, ka katru reizi, kad kaut ko izdarām privātajā telpā, tam ir konsekvences ārpus tās.

Šobrīd esmu diezgan pesimistiska attiecībā uz to, kas pasaulē notiek ar sievietēm, - redzam sievietes, kas tiek pakārtas Irānā burtiski par neko. Redzam, cik daudz jaunu sieviešu tiek prostituētas. Tas tik tiešām ir briesmīgi.

Viens no jūsu agrīnajiem darbiem "Mākslinieces skūpsts", kas savā laikā izraisīja daudz diskusiju, ir Pompidū centra 100 nozīmīgāko 20. gadsimta mākslas darbu sarakstā. Kā radās ideja šim darbam un kā to redzat no šodienas perspektīvas?

Tas bija traģikomisks stāsts, jo mani uzreiz pēc šīs performances izmeta no skolas. Tajā brīdī tas bija skumji, un ar to bija grūti sadzīvot. Bet pēc tam gāja daudz labāk - darbu nopirka vienai publiskai kolekcijai, tagad viena versija atrodas arī Pompidū centrā. Tam visam sekoja neticami daudz publicitātes, kā arī atzinības - darbs tagad ceļo visapkārt pasaulei. Ar šo darbu esmu iekļuvusi visās mākslas vēsturēs. 

Vēlos pateikt, ka vissvarīgākais, īpaši māksliniekiem, ir uzdrīkstēties riskēt. Riskēt netikt uzreiz pieņemtam. Noraidījums, protams, bija ļoti grūts un nāca no visām pusēm - ģimenes, kaimiņiem, medijiem, utt. Bet tajā pat laikā es ticēju tam, ka esmu izteikusi ko ļoti spēcīgu, kas apgāž stereotipus attiecībā uz sievietēm. 

Es šo performanci neveidoju no zila gaisa - to uzvedu pēc tam, kad jau biju uzrakstījusi tekstu ar nosaukumu "Pretī mātes un tirgotāja sabiedrībai." Tā pirmais teikums bija "Sievietes krusta priekšā stāv Marija un Marija Magdalēna". Tās, protams, ir divas būtnes, no kurām sievietēm ir grūti izbēgt. Domāju, ka pateicu ko ļoti spēcīgu. Darbu parādīju FIAC (Starptautiskais laikmetīgās mākslas gadatirgus - I.R.)Grand Palais priekšā, kas, protams, ir mākslas tirgus kodols.

Vai ticat tam, ka pastāv kas tāds kā 'skaistums'? Ko saprotat ar šo jēdzienu? 

Skaistums ir kaut kas, ko rada valdošā ideoloģija. To var redzēt arī saskaroties ar maniem darbiem, kuros bija iesaistīta plastiskā ķirurģija, vai arī hibrīddarbos, kurus veicu ar piemēriem ārpus Rietumu kultūras - no pirmskoluma laika Amerikas, Āfrikas, Ķīnas. Redzams, ka skaistuma standarti, kurus apšaubu, - tās visas ir dominējošas ideoloģijas, kas valda ģeogrāfiskā un vēsturiskā līmenī. Piemēram, es strādāju ar sievietēm, kam ir 'žirafu kakli' (tos panāk ar misiņa spolēm, kas tiek apliktas ap kaklu, lai to laika gaitā to pagarinātu - I.R.) un lieli caurumi lūpās. Kad redzam šīs sievietes fotogrāfijās, redzam būtnes, kas ir ļoti pašpārliecinātas par savām pavedināšanas spējām un skaistumu. Protams, ja mēs sev lūpās izdurtu šādus caurumus, mums diez ko neveiktos - visi kliegdami aizskrietu prom, šausminoties par tādām riebeklībām.

Lūk, tas viss ir vienkārši konteksta jautājums, un tas ir radies vēsturiski. Par piemēru ņemot mākslas vēsturi - ķermenis, kas redzams kādā Rubensa vai Renuāra gleznā ir ļoti tālu no tā ideāla, kāds pastāv citā kultūrā. Vienmēr pastāv pienākumi un [uzvedības] modeļi, kurus izveidojam un reizē uzskatām par vislabākajiem. Briesmīgi ir tas, ka redzam ļoti daudz jaunu meiteņu un sieviešu, kas par visām varītēm cenšas līdzināties tiem attēliem, kuri parādās žurnālos un filmās. Redzam, piemēram, meitenes, kas nēsā ļoti, ļoti augstus papēžus - tas ir pilnīgs absurds! Augsti papēži neļauj normāli staigāt, to valkāšana bojā mugurkaulu un kājas - tas tik tiešām ir nejēdzīgi! Un vēl pie tam ir fiziski sāpīgi, bet meitenes tik un tā turpina to darīt. Nespēju tam noticēt! Attiecīgi, tiek uzskatīts, ka sieviete augstos papēžos ir skaistāka par to parastās kurpēs - kaut kas pilnīgi neloģisks.

Pati esmu vienmēr mēģinājusi izbēgt no pielīdzināšanās kādam modelim. Mani pirmie darbi bija veltīti tam, lai izkāptu no rāmjiem. Problēma ir tajā, ka, lai varētu spēlēties ar dotajiem rāmjiem, nepieciešams sākotnēji vispār saprast, kas ir šie ierobežojumi. Jābūt apziņai par to, ka visi tiekam 'fabricēti' un ka mēs nedomājam paši, bet domājam to, kas mums tiek iegalvots - kā lietām būtu jābūt, kā cilvēkiem būtu jādomā.

Ir daudz sieviešu un vīriešu, kas tam pakļaujas un mēģina pietuvoties uzstādītajiem ideāliem. Tas ir absurdi, jo dzīvē mums nav tikai viens ķermenis, mums ir ķermeņi. Un tie ir ļoti dažādi. Tādēļ arī tos attēlus, kurus mums piedāvā, ir iespējams atdarināt kaut kādu noteiktu laiku, bet ne visu dzīvi. Tas nav iespējams. Mode izvēlās ar vien jaunākas un jaunākas modeles. Viņas tiek ārkārtīgi sagrimētas un labi sagaismotas, kā arī pēc tam vēl kārtīgi safotošopētas.

Pēc tam no normāliem cilvēkiem tiek sagaidīts, ka viņi spēs līdzināties šiem tēliem. Tas ir kaut kas apstulbinošs, bet tā tas notiek vienmēr - tiek parādīts ideāls modelis, ko nav iespējams sasniegt, lai patiesībā apkaunotu visus pārējos. Visiem jājūtas slikti, jo viņi nespēj līdzināties šiem skaistuma standartiem. Tādēļ es esmu veikusi tik daudz plastisko operāciju - tās vērstas pret modelēm un pret uzstādītajiem standartiem.

Runājot par ķirurģiju - 90. gadu sākumā jūs veicāt vairākas plastiskās operācijas - izmantojot savu ķermeni kā audeklu. Šis process ir arī diezgan riskants. Sliktākajā gadījumā bija iespējama pat paralīze. Sakiet, kas jūs motivēja uzņemties šādus riskus? Un - vai pieļāvāt arī sliktāko scenāriju?

Nebija tā, ka es vienkārši vienreiz pamodos no rīta un izdomāju: "O, būtu forši veikt plastisko operāciju". Tas bija garš sagatavošanās process, kuru iedvesmoja viena Lakāna sekotāja psihoanalītisks teksts. Kad veicu operācijas, ideja bija nobriedusi. Tajā laikā man apkārt, protams, bija daudz palīgu un speciālistu, kas rūpējās par to, lai nenotiktu nekas nepatīkams. Ķirurgi, ar kuriem sadarbojos, ir ļoti nopietni profesionāļi - viņi nebūt nebija ieinteresēti, lai procesā rastos kādas problēmas. Protams, ķirurģiskās procedūrās vienmēr pastāv riski, bet šie riski ir labi zināmi un ar tiem tiek galā arvien veiksmīgāk. 

Laikā, kad ļoti daudz sieviešu un vīriešu veic plastiskās operācijas, man bija ļoti svarīgi kaut ko par to pateikt, lietojot pašu ķirurģiju un, attiecīgi, uzdodot jautājumus par šī procesa kodiem. Es ievietoju divus implantus virs uzacīm, kurus parasti izmanto, lai 'uzlabotu' vaigus. Tas nav nekas daudz, bet sacēla milzīgu traci, jo esmu sieviete, kas tā vietā, lai sekotu ierastajam plastiskās ķirurģijas modelim, izdarīja kaut ko, kas absolūti neietilpa skaistuma standartos. 

Neredzot, kā izskatos patiesībā, bet vienkārši aprakstot sievieti, kurai ir divi izciļņi virs uzacīm, izklausās, ka esmu kaut kāds briesmonis - pilnīgi nerādāma un neiekārojama. Bet, ja uz mani paskatās dzīvē, reakcija varētu būt atšķirīga. Es veicu šīs operācijas, lai apšaubītu plastisko operāciju praksi. Pati es nejutu vēlmi veikt šāda veida operācijas, man patika mans izskats.

Esat teikusi, ka šīs operācijas veicāt mākslas vārdā, un vispār visu, ko darāt, darāt mākslas vārdā - sakiet, ko saprotat ar mākslu?

Māksla, manuprāt, ir kas politisks. Tajā pastāv personīgs ieguldījums, kas nozīmē konstantu un apzinātu ideju izstrādi, kā arī viedokli par pasauli un mākslas vēsturi. Man tas ir ļoti svarīgi. Ir ļoti daudz mākslinieku, kas pārtaisa to, kas jau ir bijis, kas apmierina sevi, investējot ļoti nedaudz mākslā. Es uzskatu, ka, ja tiek pārliecināti cilvēki un kaut kas tiek izveidots plašākam lokam nekā tikai ģimenei un draugiem, pastāv atbildība pret citiem. 

Savos darbos runāju par tematiem, kuri mani interesē, un reizē mēģinu vienmēr dzīvot līdzi sava laikmeta garam. Attiecīgi, visu laiku turpinu veidot jaunas lietas, piemēram, strādājot ar biotehnoloģijām vai ar saviem audiem. Vienmēr mēģinu apšaubīt un izgaismot to, kas notiek manā laikā. Domāju, ka lielākā daļa cilvēku piedzīvo mākslu tā, it kā viņiem būtu 200 vai 300 gadu, bet tajā pašā laikā lieto portatīvos datorus un mobilos telefonus, lido ar lidmašīnām un aktīvi seko līdzi jaunumiem sociālajos medijos. Tad, kad viņiem ir saskare ar laikmetīgo mākslu, reakcija ir neadekvāta - visi vēlas gleznas un zīmējumus, atpazīstamas lietas.

Jūs bieži uzskata par spilgtu Marsela Dišāna sekotāju. Vai piekrītat? 

Zini - man ļoti, ļoti patīk Marsels! (Smejas.) Viņš izdarīja ko ļoti svarīgu un izteica ļoti nozīmīgas lietas. Es noteikti esmu iespaidojusies no Dišāna, bet tajā pat laikā mani ir ietekmējis arī ļoti daudz kas cits. Esmu daudz iedvesmojusies no grāmatām. Daudzi mani darbi ir radušies no tā, ko esmu izlasījusi. Konkrētāk, no Delēza un Gvatari, Fuko, Deridā un Lakāna psihoanalīzes tekstiem.

Mums nekad nav tikai viens iedvesmas avots. Mums ir iedvesmu tīkli no ļoti daudz un dažādām vietām. Tas viss mijiedarbojas un beigās kaut kas no tā rodas. 

Ar savu darbību Jūs paplašinājāt mākslas iespēju robežas. Kā domājat, kur šobrīd gulst šīs robežas? Kādi jauni uzdevumi un apvāršņi stāv priekšā mūsdienu mākslai?