Grūti iedomāties mistiskāku personu Latvijas mākslā par Georgu Šenbergu. Par viņu nav sarakstīta neviena grāmata, viņa darbi reti paradās izstādēs, bet, neskatoties uz to, viņš neapšaubāmi tiek pieskaitīts izcilākajiem 20.gadsimta glezniecības meistariem.
Viņa īpašais statuss veidojās jau padomju gados. Kā vēsta leģenda - viņa pirmā publiskā darbu eksponēšana notika pateicoties viņa sievai māksliniecei Beatai, kura 1966.gadā pieteica dažus vīra akvareļus republikas izstādei. Savukārt mākslinieka pirmā personālizstāde kļuva arī par viņa pēdējo izstādi neilgi pirms nāves. Starp šiem nozīmīgiem radošās dzīves atskaites punktiem atrodas izteikti intraverta mākslinieka mūžs, piepildīts ar nepārtrauktu darbu un individuāliem radošiem meklējumiem, kurus, šķiet, nemaz neskāra ar padomju ideoloģiju saistītā estētika un tematika.
Georga Šenberga darbi ir pietiekami liels retums, un būtiskākā mantojuma daļa atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Mākslinieku savienības krājumos. Tas izskaidrojams ar to, ka mākslinieka darbi tapa ļoti lēni. Pie viena darba viņš varēja strādāt pat divdesmit gadus tā kā viena gada laikā vidēji tapa aptuveni divas gleznas. Strādāja mākslinieks rūpīgi, dažreiz pat ar lupu, milzīgu uzmanību veltot katrai sīkai, bet nozīmīgai detaļai.
Tradicionālo eļļas glezniecību mākslinieks bieži apvienoja ar akvareli, temperu, vaska temperu, kolāžu un citām tehnikām. Arī gleznu netradicionālie formāti pieder pie mākslinieka būtiskām pazīmēm.
Izmantojot saplāksni kā pamatni, Šenbergs, sastiķējot vairākus gabalus kopā, veidojis vertikāli vai horizontāli izstieptas, apaļas, ovālas vai sarežģīti izliektas formas, kas piešķīra mākslas darbiem papildus nozīmi un estētisku vērtību.
Gleznu idejas, motīvus un kompozīcijas mākslinieks vispirms ilgstoši izstrādāja zīmējumos, no kurienes līnija kā grafiskais pamatelements turpināja savu ceļu arī līdz pabeigtajam darbam, kļūstot par būtiskāko formālu izteiksmes elementu Šenberga daiļradē.
Šīs skrupulozas radīšanas rezultātu pilnībā var baudīt darbā "Jaunība".
Noapaļota krusta formā uz abstrakti kubistiskā fona ir attēlota atkailināta sievietes figūra. Tas nav portrets, bet alegoriska figūra (varbūt pati Jaunība), uz kuru no labās puses raugās sarkanīga vīrieša seja. Simboliskas kompozīcijas saturs ar subjektīvi traktētiem tēliem nedod mums iespēju pilnībā atšifrēt gleznas saturu, bet tas arī nav vajadzīgs.
Kā apgalvoja pats gleznotājs: "Pasaule man nav nekāds līdzautors," un būtu aplami meklēt reālās pasaules vulgārās pēdas Šenberga glezniecībā. Tā paliek kā simboliska matērija, trausla un nesasniedzama, bet tikpat burvīga kā Jaunība, kura uz katru skatītāju raugās ar mazliet skumjām acīm.
Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
