Jāpiekrīt Viļņas galerijas Vartai apgalvojumam, ka Indriķis Ģelzis sevi uz laikmetīgās mākslas skatuves pieteicis strauji un spēcīgi. Latvijas mākslas aprindās viņš jau ieguvis zināmu atpazīstamību, vēl spilgti atmiņā palikusi pēdējā izstāde "Sveika, Galva", kur starp citiem darbiem, kas pārstāvēja dažādus vizuālās mākslas medijus, izcēlās Indriķa uz pusēm pāršķeltā zili rozā reāla izmēra automašīna.
Ar šo viņš vēlējies runāt par subjektīvo pasaules uztveri un paralēlu uztveres pasauļu koeksistenci, kas ir viens no vadošajiem jautājumiem viņa darbos. Līdz ar personālizstādi "We Have a Thing in Common" Viļņas mākslas galerijā Vartai Ģelzis uzsāk savu atpazīstamības ceļu Lietuvā.
Sākotnēji galerija māksliniekam atvēlējusi vienu telpu, taču pēcāk, iepazīstoties un aizraujoties ar viņa darbiem, atvēlētas veselas trīs telpas, no kurām divas aizņems īpaši šai izstādei veltīts darbs.
To veido video un instalācija – abi runā par mākslas uztveres subjektivitāti, par to cik dažādi vienu mākslas darbu iespējams interpretēt, apgalvojot, ka nekas nav viendabīgs vai vienveidīgs.
Vienā no intervijām viņš apgalvo, ka mākslinieka laime ir darboties nepārtraukti, un, šķiet, šo principu viņš piekopj ikdienā – šajā gadā iecerētas jau divas izstādes, kā arī studijas vienā no Eiropas rezidencēm. Arterritory.com tikās ar Indriķi Ģelzi pirms ceļa uz Viļņu, kur galerijā Vartai no 8. janvāra līdz 7. februārim būs aplūkojama viņa izstāde.
Viena no tavu darbu vadlīnijām ir paralēlās uztveres pasaules un tas cik dažādi iespējams uztvert vienu objektu. Kā tu interpretē galerijai Vartai gatavoto darbu?
Darbs ir par attiecībām starp mākslas darbu un tā skatītāju, kā jau to esmu darījis iepriekšējās izstādēs. Tagad turpinu šo tēmu tālāk, meklēju atšķirības, kuras veidojas, vairākiem cilvēkiem skatoties uz vienu mākslas darbu, pētu, kādas interpretācijas vai kādi jauni novērojumi tā rezultātā rodas.
Pirmais šīs izstādes impulss bija ideja par gājienu pāri paklājam, ko attēloju ar atlietiem nospiedumiem ģipsī. Tie ignorē telpā esošo video darbu, izvairīgi lavoties tam garām. Te valda absolūts klusums, uz kura fona skatītāji var iegrimt diskusiju kakofonijā par redzamajiem mākslas darbiem. Video darbs attēlo nozīmi, kura veidojas zināmā mērogā.
Jo cilvēks ir mazāks, jo viņš redz darbu lielāku, jo cilvēks ir lielāks, darbs saraujas mazāks. Līdz ar to veidojas perspektīva – vienā galā mākslas darba jēga zūd, otrā tā pārņem pilnīgi visu.
Vēlējos šo situāciju parādīt uz tāda kā nogriežņa. Tāpat divi identiskie plaukti divos dažādos mērogos, bet ar vienādām izmēra norādēm. Šis darbs attēlo, kā divi dažādi cilvēki vēro vienu un to pašu plauktu.
Acīmredzami viens ir lielāks par otru. Pastāv vairāki mērogi, iespējas, ar kādām var novietot vienu un to pašu lietu plauktā, tas ir atkarīgs no tā, kurš to novieto.
Kas tevi suģestē šajā tematikā?
Manuprāt, redzēto nav iespējams pārstāstīt vai kā savādāk nodot citam cilvēkam. To, kā tieši tu uztver apkārtni. Negribas ticēt, ka vienai lietai ir absolūti viennozīmīga jēga.
Kāda loma, tavuprāt, ir māksliniekam pašam sava darba interpretācijā?
Es jau esmu padevies! Man pašam būtiska ir ideja, ko vēlos paust, taču tas, kā darbu uztver, ir katra skatītāja ziņā. Vismaz šajā izstādē noteikti! Esmu par to daudz domājis.
No vienas puses būtiski, lai darbs nodotu vēstījumu, kādu to esmu vēlējies, varbūt tas pat var paskaidrot pilnīgi visu. No otras puses – liekas, ka tas ir garlaicīgi. Ja par darbu viss ir skaidrs, šķiet, zūd mākslas darba burvība. Ir labi, ka paliek neliela telpa iztēlei, vieta skatītāja interpretācijai.
Vai tev svarīga ir skatītāja reakcija?
Protams, veidojot darbus, par to nedomāju. Taču mani vienmēr interesē skatītāja reakcija pēc tam, kad darbs ir izstādīts, un es to mēdzu novērot. Taču, ja es vēlētos šokēt skatītāju, pie tā būtu jāstrādā jau no paša sākuma.
Man vienmēr patīk noskaidrot to, kā skatītājs uztver darbu un ko tajā saskata. Jo atšķirīgākas uztveres, jo labāk! Parasti gan skatītāji mani nepārsteidz ar jaunām interpretācijām. Pārsteidz vairāk tas, ka reizēm skatītājs atnāk un saka, ka patīk (smejas).
Šī būs tava pirmā personālizstāde Lietuvā. Kāds ir tavs skatījums uz Lietuvas mākslas telpu un vai ir kāds kaimiņu zemes mākslinieks, kas tevi īpaši saista?
Manuprāt, Lietuvā mākslas process ir diezgan augstā līmenī. Man ir prieks par šo izstādi, arī galerijas telpas ir foršas, un nevaru sagaidīt, kad varēšu ķerties klāt pie darba uzstādīšanas. Ceru, ka šī pieredze ļaus iepazīties ar māksliniekiem un kuratoriem no Lietuvas, nodibināt jaunus kontaktus.
Esmu ievērojis tādu mākslinieku kā Ugniuss Gelguda, atmiņā palikusi viņa izstāde The Metaphysics of the Runner CAC šī gada vasarā. Un pagājušā gada oktobrī Kaspara Groševa un Ievas Kraules vadītajā galerijā "427" tika izstādīti lietuviešu mākslinieces Marijas Olšauskaites darbi, kuri patīkami iepriecināja.
Protams, jāpiemin lietuviešu kurators Raimunds Malašausks, kurš ir respektēts un ievērojams kurators arī Eiropas valstīs, viņš kūrējis izstādi galerijā Lisson Londonā, kas, manuprāt, ir liels panākums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
