Rīgā būs skatāma Kēlera balvas saņēmēja, igauņu mākslinieka Kaselāna izstāde

Rīgā skatāmā izstāde „Leļļu laukums” sastāv no sešpadsmit lielizmēra betona leļļu galvām, kas papildinātas ar fotogrāfiju sēriju. Asociācijas ar pieminekli rodas ne tikai materiāla un objekta proporciju pret telpu dēļ, bet arī, pateicoties memoriālam piemītošajam vēstījumam un atmiņas glabāšanas funkcijai. 

Šajā gadījumā instalācija tapusi kā leļļu stāsts, kuras 2014.gada Kēlera balvas ieguvējs atradis izmestas blakus publiskajām atkritumu kastēm kādā padomju laikos būvētā Tallinas "guļamrajonā".

Personālizstādi varēs apskatīt no 13.marta līdz līdz 22. martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā Rīgā, Torņa ielā 1, 2. Stāvā.

"Delfi Kultūra" piedāvā nelielu interviju ar mākslinieku Kaselānu. 

- Kāda ir instalācijas „Leļļu kvadrāts” ideja? Kas bija Jūsu iedvesma vai pamudinājums to radīt?

- Kad izstāde tika izstādīta Tallinā, darbs tika pieteikts ar šādu tekstu: „Es izmantoju lelles kā modeļus portretu skulptūru izstādes ekspozīcijai. Ideja bija tāda, ka lellei ir tik daudz pazīmju, ka to var uztvert kā personas konceptuālu tēlu, bet vienlaikus tik maz individualitātes, ka ar kāda izdomas palīdzību tai var piedēvēt jebkādu uzvedību.

Es atradu lelles blakus miskastēm starp ēkām. Tās bija izmestas ārā – padarītas nevajadzīgas, liekas. Šie atradumi radīja vienlaikus bailes un empātiju; neizbēgama bija mana konceptuālā identifikācija. Šo zemes gabalu norobežojošo ēku anonīmās logu rindas ļāva sajust aiz tām paslēptās dzīves. Anonīmo progresu, tuvojoties beigām, tuvojoties izmešanai ārā. 

Leļļu kvadrāta materiālo formu rada betona skulptūras, kas izvietotas uz paaugstinājumiem, ierāmētas fotogrāfijas pie sienām, gatavs objekts un tā skaņa."

- Kādā tehnikā Jūs strādājat un kādus materiālus izmantojat? Ar kādiem materiāliem strādājat vislabprātāk? 

- Galvenie materiāli, ko izmantoju, ir poliestera sveķi, stikla šķiedra, metāls, betons... Tas, kādus materiālus izmantoju, ir atkarīgs no pašas instalācijas, būtībā – kas vislabāk der tās formai. Es strādāju, arī pielāgojoties finanšu resursiem, situācijai. Protams, darba konceptam un idejai ir liela loma, izvēloties materiālus – tomēr es sevi neuzskatu par specifiska materiāla skulptoru.

- Pērn Rīgā Artishok biennāles „A+B=AB14” ietvaros tika atklāta jūsu betona šķirsta skulptūra. Ko tā simbolizē, ko ar to Jūs vēlējāties izteikt? 

- Skulptūru „Bez nosaukuma”, kas tika izstādīta Artishok biennālē, es speciāli atstāju bez kādas norādes uz tās ideju, jo es uzskatu, ka šis festivāls paredzēts mākslas kritiķiem, un tādā gadījumā es ļāvu viņiem pašiem definēt šo darbu. Patiesībā man pašam tas simbolizē kaut kāda veida ilgas pēc kaut kā attāla, to ir grūti izteikt vārdiem. 

- Kāda bija sadarbība ar kolēģiem no Latvijas mākslas pasaules? 

- Tiktāl, cik esmu sadarbojies ar Latvijas mākslas pasauli, mana pieredze bijusi ļoti, ļoti pozitīva.  

- Vai mākslas darbi dažādās valstīs atšķiras, sajūtu, simbolu, izteikto ideju ziņā? Un, ja jā – tad kā? 

- Man personīgi šķiet, ka sākotnējās patiesības, pamatvērtības, idejas un simboli, ko māksla pauž... ir nemainīgi dažādās valstīs un, neskatoties uz dažādajiem laika posmiem, ir palikuši stabili. Protams, veids, kādā sākotnējās patiesības tiek vizualizētas, un formas, kādas tās beigās ieņem, atšķiras. 

- Kas atšķir Igaunijas mākslas darbus no citiem? 

- Es nevaru pateikt nevienu konkrētu piemēru, kā Igaunijas modernā māksla atšķirtos no kādas citas. 

- Vai Jums mākslas pasaulē ir kādas autoritātes? Kas tās ir? 

- Man ir ļoti daudz autoritāšu no mākslas vēstures līdz modernajai mākslai – es labāk tās visas neuzskaitīšu.

- Vai Jums ir svarīgi, lai Jūsu mākslas darbu skatītājs saprastu ideju, ko ar šo darbu bijāt domājis? Vai arī cilvēki var skatīties uz Jūsu darbiem un saskatīt kaut ko tieši viņiem personīgi tuvu?   

- Ir svarīgi, lai skatītājs saprot mākslas darba ideju un vienlaikus saskata tajā arī kaut ko sev personīgi tuvu. Ideālā variantā es ceru, ka mana iecerētā ideja aizkustina skatītājus individuāli un personīgi. 

- Vai Jūs piekrītat apgalvojumam, ka mākslinieks – tā ir profesija? 

- Kā es to redzu, būt māksliniekam drīzāk ir dzīvesveids, nevis profesija. 

- Kas ir Jūsu pašreizējie projekti? Kādi ir Jūsu nākotnes plāni? 

- Šogad es veidoju jaunu izstādi, tā būs jauna instalācija Tallinas Pilsētas galerijā. 

- Kāda ir mākslinieka loma mūsdienu sabiedrībā? 

- Es domāju, ka jebkuram māksliniekam ir jāatrod sava loma sabiedrībā. No otras puses – varbūt arī ne. Uz šo jautājumu nav precīzas atbildes.