Foto: Kaislīgākie skūpsti mākslas vēsturē

No aizvēsturiskām skulptūrām līdz gleznām, kuras joprojām kopē uz krūzītēm - "Delfi Kultūra" piedāvā ieskatīties mīlestības apliecinājumu vēsturē.

Lai arī aptuveni 10 000 gadus pirms mūsu ēras tapusī skulptūra diez ko neizceļas ar savu estētisko kvalitāti, tā ir ievērojama kā pirmais zināmais mākslas objekts, kas attēlu seksuālas darbības. 

Lai arī skulptūrā attēlotajām figūrām nav redzamas sejas un nav nosakāms to dzimums, ir skaidrs, ka mīlnieki nodevušies skūpstam. Pati skulptūra atrasta kādā alā netālu no Betlēmes un atrodas Britu muzeja kolekcijā.

Aptuveni 480 gadus pirms mūsu ēras sākuma veidotā tasīte apliecina interesantu tendenci, proti, tā laika mākslā uz vāzēm un citiem priekšmetiem skūpstu attēlojums nebija nekas neparasts, taču tie lielākoties attēloja homoseksuālu attiecību apliecinājumus. 

Publiska heteroseksuālas mīlas izpausme tajā laikā bija ētiski problemātiska. Tieši tāpat arī uz šīs tasītes, kuru apskatīt iespējams Luvrā, ir attēlots skūpsts starp vecāku un jaunāku vīrieti.

Virzoties tālāk mākslas vēstures ceļos, pārsteidz fakts, cik ļoti reti skūpstīšanās tika attainota renesanses laikmetā. Taču 18. gs. sākumā, uzplaukstot rokoko stilam, erotiska mīla arvien vairāk ienāca mākslas darbos. Fransuā Bušē šajā gleznā attēlojis Hēraklu un Omfāli sev raksturīgā glezniecības manierē.  

Venēcijas meistars Antonio Kanova nereti tiek saukts par labāko neoklasicisma perioda skulptoru Eiropā. Tāpat kā daudzās citās, arī šajā skulptūrā viņš izmanto mitoloģiskus tēlus - šajā Kupids pamodina Psīhi no bezsamaņas, tā radīta laika posmā no 1787. līdz 1793. gadam.

Japāņu mākslā Edo perioda laikā erotikai bija liela nozīme. Utamaro Kitagava, kurš ir arī attēlā redzamā darba autors, savā daiļradē īpaši koncentrējās uz mīlestības un seksa attēlošanu. Vēlāk tādi rietumu mākslinieki kā Eduārs Manē un Anrī de Tulūzs-Lotreks atzina, ka tieši šī straume mākslā iedvesmojusi viņus uz erotikas aktualizēšanu savos darbos. Tapšanas gads - 1788.

Lai arī Žana Leona Žeroma vārds biežāk izskan orientālisma virziena sakarā, vairāki viņa darbi veltīti arī Pigmaliona un Galatejas mīta attēlošanai. Proti, sengrieķu mīts vēsta par tēlnieku, kurš iemīlas pats savā mākslas darbā. Glezna tapusi 1890. gadā.

Gustava Klimta darbi ir kļuvuši ne tikai par mākslas klasiku, bet arī par popkultūras un biznesa instrumentu. Par spīti tam, ka viņa "zelta perioda" darbus varam redzēt teju ik dienas, to spēks un kvalitāte tādēļ nebūt nemazinās. Glezna tapusi 1908. - 1909. gadā.

Renē Magrita 1928. gada gleznā redzamais audums ap mīlnieku sejām ir simbols, kas bieži parādās viņa darbos. Neatkarīgi no tā, vai to interpetē kā īstas mīlestības, frustrācijas vai mīlas nenosakāmības iemiesojumu, pats Magrits visas dzīves garumā strikti apgalvoja, ka viņa sirreālajām kompozīcijām nav absolūti nekādu skaidrojumu.