Ejot uz mirdzumu. Saruna ar mākslinieci Lauru Feldbergu

Līdz šim Laura sarīkojusi četrpadsmit personālizstādes un piedalījusies daudzos grupu projektos, bet pavisam nesen piekritusi jaunam izaicinājumam – veidot scenogrāfiju latviešu mūzikas grupas "Sigma" mūzikas videoklipam un koncertam "Sazaroto taku dārzs", kas notiks 11. martā Zirgu ielas koncertzālē.

Tu esi iesaistījusies "Sigmas" albuma dizaina veidošanā, piedalījies videoklipa tapšanā un tagad veido arī koncerta scenogrāfiju. Kā tu vērtē šo procesu un kādēļ piekriti šim piedāvājumam?

Tas noteikti bija mūzikas dēļ - tā ir mūzika, kas mani uzrunā, mūzika, kas man pieskaras un kuru gribas klausīties un tai atsaukties. Interesanta ir iespēja savienot vizuālo mākslu ar skaņu - savos darbos esmu skaņu izmantojusi ļoti maz, un šeit bija iespēja jau gatavai skaņai pievienot vizuālo pusi. 

Tas man patīk, tāpēc es uz to viegli atsaucos. Vispirms grupa mani aicināja veidot koncerta telpas noformējumu, taču tagad tas ir tikai daļa no mūsu sadarbības. Kad sākām piepildīt arī pārējās ieceres, piekrist bija viegli, jo biju jau par šīm idejām daudz domājusi, klausījusies viņu mūziku, arī pašai grupai bija skaidrs priekšstats par to, ko viņi vēlas, bet man savukārt - kā to pārveidot vizuālā objektā vai attēlā.

Tavi mākslas darbi ir kļuvuši par "Sigmas" debijas albuma vizuālo identitāti. Bet kā tu nonāci līdz šīm instalācijām ar diegiem, pie kurām strādā jau ilgāku laiku?

Es to drīzāk dēvētu par tehnisku paņēmienu, kā strādāt ar telpu. Sākums tam ir grafika. Nereti tie darbi, ko esmu veidojusi kā grafiķe, ir līdzīgi tam, ko pēc tam esmu veidojusi ar diegiem. Grafikā šie līniju zīmējumi būtu plaknē. Pienāca brīdis, kad es plakni pārvarēju un ļāvu līnijām sākt dzīvi telpā. Un tas notika līdzīgi kā vairumam mākslinieku - brīdī, kad es pētīju ainavu. Pamanīju šīs līnijas ainavā. Tie bija kalni. 

Pirmie diegu darbi tapa ap 2008. gadu, tas ir ļoti vienkāršs paņēmiens, varbūt arī savā ziņā banāls - kaut kas starp tekstilu un laikmetīgās mākslas instalāciju veidošanas paņēmienu, bet, kā jau daudzas vienkāršas un dekoratīvas lietas, galarezultāts ir iedarbīgs: skaistums neizslēdz arī emocionālu tēlu, cilvēki tam atsaucas. Un man patīk atgriezties pie šī paņēmiena, izmantot jaunas krāsas, piepildīt kādu jaunu telpu ar šiem diegiem un kaut uz brīdi radīt šo miglas brīnumu.

Spriežot pēc "Sigmas" videoklipa ieceres, šķiet, ka nākamais solis tavos darbos ir cilvēks, kurš iepinies šajās līnijās.

Es jau iepriekš esmu veidojusi atsevišķas performances ar diegos iestiprinātiem cilvēkiem, bet man nebija izdevies to realizēt tik vērienīgi kā sadarbībā ar "Sigmu", citi dalībnieki nav bijuši tik pacietīgi. Ja šajā diegu instalācijā ienāk cilvēks, viņš izvirzās priekšplānā, jo cilvēka klātbūtne ir daudz stiprāka. Mainās arī vēstījums, līniju ritms, noskaņa, ko rada diegi, tiek aizstāta ar stāstu par to, kas noticis ar pašu cilvēku - vai šie diegi viņu sasien vai piesien pie citiem objektiem, vai cilvēkam no šīm saitēm ir jāatbrīvojas, vai tieši otrādi - būt iesietam ir laime. "Sigmas" videoklipā ir izmantoti sarkanie diegi - tas asociējas ar enerģiju, asinīm, dzīvības spēku. Man ļoti patīk, ka tika izvēlēta šī krāsa, kas nenoliedzami ir spēcīga un izaicinoša, ka viņiem bija drosme ķerties tam klāt. Savukārt es esmu priecīga par iespēju to izmēģināt ar cilvēkiem. Tās ir pilnīgi citas sajūtas un emocijas.

Kā tu jūties scenogrāfa lomā?

Kad mākslinieks strādā pie savu darbu izstādīšanas, tas ir ļoti tuvu scenogrāfijai. Arī strādājot pie savām instalācijām, es domāju par telpiskām detaļām, piemēram, pa kurām durvīm ienāks skatītājs, pa kuru pusi viņš varētu iet apkārt, kādos leņķos viņš aplūkos izstādīto mākslas darbu. Protams, ka skatuve ir vēl kas cits, taču cilvēka klātbūtne manā mākslā vienmēr ir bijusi svarīga. 

Es ļoti bieži veidoju darbus tieši skatītājam, un šoreiz varu izmēģināt, kā ir, kad mākslas darbs atrodas uz skatuves, turklāt tas nav galvenais varonis, bet gan papildina to, ko dara mūziķi. Tā funkcija ir radīt noskaņu vai impulsu. Vai es ar saviem darbiem varu "Sigmas" mūzikai piešķirt vēl kādu jaunu dimensiju - tas man ir viens no izaicinājumiem šajā koncertā. Šobrīd es vēl ar to eksperimentēju.

Tu es izmantojusi ļoti dažādus materiālus, diegi ir tikai viens no tiem.

Ar grafiku klasiskā izpratnē es nodarbojos maz, ik pa laikam pie tās atgriežos, bet tā ir sanācis, ka man bijis grūti tikt galā ar plakni. Esmu pateicīga, ka man bijusi iespēja apgūt dažādas grafikas tehnikas, tomēr, tikko izmēģināju darbus veidot telpā, sapratu, ka tā ir mana pasaule. 

Tāpēc sāku meklēt materiālus, kurus varētu izmantot. Parasti tās ir sadzīviskas lietas, kuras es sakārtoju kompozīcijās, kas maina savu nozīmi, izejot ārpus sadzīviskā, tālāk jau seko darbs ar mākslas tēliem.

Reiz tu teici, ka tava māksla neiekļaujas laikmetīgās mākslas pamatplūsmā, bet vai tagad tev ir izdevies atbildēt sev uz jautājumu, kas ir tavs darba lauks un auditorija, kuru tu uzrunā?

Arī mani darbi ir dažādi. Ir tādi, kas iet laikmetīgās mākslas ceļu un pēta pasauli ārpus manis, jo laikmetīgā māksla ar to īpaši nodarbojas, neļaujot māksliniekam aizrauties ar sevi. Savukārt diegu instalācijas ir māksla mirkļa priekam, tie katrā ziņā nav darbi, kas mēģina atklāt lielas sabiedrības problēmas vai mūžīgās patiesības.

Vai ir iespēja šīs diegu instalācijas attīstīt tālāk? Cilvēks tajos jau ir bijis.

Jā, īpaši es domāju par performatīviem darbiem. Man ir padomā konkrēts darbs, ko es ceru realizēt rudenī. Ieceru ir ļoti daudz, viss atkarīgs no tā, vai būs iespēja to realizēt.

Kādas ir tavas sajūtas par "Sigmas" mūziku, un kā to raksturo tevis veidotie vizuālie tēli?

Es ceru, ka to var redzēt uz diska vāka. Tur ir noslēpums aiz vārdiem, aiz mūzikas - klausoties šo ierakstu, man radās sajūta, ka es dodos dziļumā caur vārdu un skaņu tuneli, un tur tālumā kaut kas mirguļo. Es pat nezinu, kas galā mani sagaida. 

Tur ir sava daļa skumju, arī zaudējuma, taču pilnībā es uz to nevaru atbildēt - varbūt, ka tas nav vēl noticis? Tās ir sajūtas, kas pazīstamas jebkuram cilvēkam, kurš ir mīlējis, zaudējis ko nozīmīgu savā dzīvē, piedzīvojis vientulību vai lielu laimi, cilvēkam, kuram ir atmiņas. "Sigmas" mūzikā tas ir atrodams. Kas ir šis mirdzums tur tālumā - man nav tam viena vārda. Viss, kas manā līdzdalībā tiek veidots ar grupas tēlu, ir iešana uz šo mirdzumu.