Tomēr svarīgākais šo īso rakstu uzdevums bija ļoti vienkāršs – atgādināt lasītājiem par mākslas dārgumiem, kuri, neskatoties uz savu atrašanās vietu muzeju ekspozīcijās vai krājumos, kā nacionālā kolekcija pieder katram no mums.
Pats par sevi saprotams, ka šis "Top 100" varētu viegli pārtapt par "Top 1000" - aizraujošu stāstu par LNMM krājumos esošajiem latviešu un ārzemju autoru darbiem ir tik daudz, ka tas ir skaitliski neizmērāms lielums.
Kā 100. dārgumu LNMM pārstāvji piedāvā Ojāra Ābola (1922-1983) 1970. gadā tapušo gleznu "Antibīdermeijers".
Latvijas mākslas vēsturē ir daži mākslinieki, kuru daiļradi varētu analizēt lielu pasaules stilu un tendenču kontekstā. Tādi bija "Rūķa" grupas biedri, un vēl spožāk šis "rietumnieciskums" parādās t.s. klasiskā modernisma pārstāvju darbos. Situācija kardināli mainījās Padomju okupācijas laikos, kad aiz pietiekami caurlaidīga dzelzs aizkara, mākslinieki bija ne tik daudz izolēti no informācijas par aktuāliem notikumiem Rietumu mākslas pasaulē, cik ideoloģiski "paralizēti" iegūtās zināšanas izmantot savā daiļradē.
Ojārs Ābols bija viens no tiem retajiem māksliniekiem Padomju Latvijā, kurus varētu dēvēt par Rietumu kreiso intelektuālo tipu.
Viņš bija audzināts kreisās ideoloģijas vidē, savas karjeras sākumposmā veidoja figurālas kompozīcijas socreālisma garā, ieņēma nozīmīgus posteņus Mākslinieku savienībā un, var teikt, stāvēja blakus partijas funkcionāriem.
No otras puses, viņš bija brīvs gleznotājs un teorētiķis, kurš 60. gados savos darbos droši iekļāva ietekmes no laikmetīgās Rietumu mākslas, un savos teorētiskajos darbos pacēla jautājumus par laikmetīgo mākslu. Var teikt, ka Ojāra Ābola kreisie uzskati un nopelni Padomju Savienības labā, ļāva viņam baudīt salīdzinoši lielu intelektuālo un pārvietošanās brīvību, kā arī atbrīvoja no kompromisu meklēšanas starp ideoloģiskām prasībām un savu radošo dabu.
Šajā gadījumā darbs "Antibīdermeijers" var kalpot kā autora sarežģītās un pretrunīgās pozīcijas vizualizācija. No vienas puses – tā ir ļoti rūpīgi izveidota virsma ar pašvērtīgu faktūru, kuru var baudīt neatkarīgi no gleznas sižeta, proti, tīrais formālisms, pret kuru tik ļoti neiecietīgi izturējās Padomju ideoloģija. Bet no otras puses - šis darbs ir dziļi komunistisks pēc savas būtības. No sarkanā haosa vai ugunskura parādās atsevišķi bīdermeijera interjera fragmenti. Vāzes, smalkās tasītes, krēslu un galdu izliektās lakotās kājas – tie visi ir mietpilsoniskas dzīves atribūti, kurus drīzumā iznīcinās marksiskais "antispēks".
Skatoties uz šo gleznu, vajadzētu atcerēties vēl vienu vēsturisku epizodi. 1980. sākumā Rīgā tika noorganizēta liela laikmetīgās mākslas izstāde "Daba. Vide. Cilvēks", kurā sevi pieteica virkne jaunu mākslinieku un tās idejas autors bija Ojārs Ābols. Šī izstāde bija provokatīva, nekonvencionāla, izaicinoša un plašai publikai nesaprotama. Tas bija īsts "antibīdermeijerisks" pasākums, kuru Ojārs Ābols pāragras nāves dēļ diemžēl nepiedzīvoja.
Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!