Provansa - vieta, kas radīta baudai. Saruna ar Pikaso muzeja direktoru  (3)

Pikaso muzeja Antibā direktors Žans Luī Andrāls intervijā "Delfi Kultūra" par izstādi "Provansas valdzinājums", par Pablo Pikaso faktoru paša dzīvē, par muzeju lomu 22. gadsimtā.

Kā jums patīk šīs izstādes ideja, tās koncepcija?

Ideja parādīt to mākslinieku darbus, kas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā strādājuši Provansas reģionā un Azūra krastā, ir ļoti interesanta, jo tas bijis īpašs periods mākslas vēsturē. Kopš 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākuma daudzi mākslinieki no Parīzes un Francijas ziemeļu daļas, kur viņi dzīvoja, pārcēlās uz valsts dienvidu daļu. Un tas notika galvenokārt tāpēc, ka mākslinieki meklēja citādu gaismu. Zināms, ka tajā reģionā ir pavisam cits klimats, tur ir ļoti saulains, un gaisma nav gluži tāda pati kā citur Francijā, turklāt tā gaisma piešķir krāsām pavisam citu noskaņu. Nenoliedzams fakts mākslas vēsturē ir tas, ka līdz ar mākslinieku pārcelšanos uz dienvidiem, mainījās arī viņu glezniecība. Tas, protams, ir interesanti īpaši ziemeļvalstīs, arī Latvijā, kur gaisma ir pavisam citādāka, pat ēnas ir citādākas.

Izstādē "Provansas" valdzinājums­ iespējams redzēt ne tikai Pablo Pikaso gleznas. Kā jūs raksturotu viņa darbu kolekciju, kas atvesta uz Rīgu?

Izstādē apskatei izlikti seši Pablo Pikaso darbi - pieci ir no Pikaso muzeja Antibā, viens no Modernās mākslas nacionālā muzeja - Pompidū centra Parīzē. Vairākums darbu radīti laika posmā no 1943. līdz 1946. gadam, un tas bija īpaši nozīmīgs periods paša Pikaso dzīvē. Tie ir gadi, kad Eiropā risinājās karš, tā laikā Pikaso strādāja savā studijā Parīzē, no tās viņš praktiski neizgāja un, protams, neceļoja. Pēc kara viņš nekavējoties devās uz Azūra krastu. Kolekcija, kas ir Pablo Pikso muzejā Antibā, galvenokārt radīta vienā vasarā - 1946. gadā, kad Pikaso uzturējās Antibā. Tas bija ļoti laimīgs laiks viņa dzīvē - karš bija beidzies, viņam bija jaunas attiecības, Fransuāzu Žilo viņš bija saticis tikai pirms pāris gadiem, tas viņam bija jauns radošs laiks. Man gribas teikt - ir lieliski redzēt tieši šī perioda Pikaso darbus, līdzīgi kā 20. gadsimta sākumā radītus darbus.

Kā jūs skaidrojat Provansas maģiskumu, nevar būt, ka atbilde ietverama divos vārdos - gaisma un klimats?

Gaisma un klimats ir liela daļa no Provansas maģijas. Domāju, ka tā ir Vidusjūras maģija. Varat doties uz Itāliju, Spāniju, Grieķiju, un atradīsiet apmēram to pašu gaismu. Iespējams, ka Provansas īpašais šarms ir tās mazie ciematiņi, bet vēl vairāk - dzīvesprieks. Domāju, ka maģija ir visu elementu mikslī - gaisma, noskaņa, kvalitatīvs vīns, brīnišķīgi augļi un dārzeņi, ēdiens kopumā, un vietējie ļaudis, kas dara ļoti vienkāršus darbus. Tā ir sava veida laime - dzīvot tik pārpilnā vietā, kas radīta baudai.

Ko mūsdienu skatītājs meklē šajos pirms gadsimta un senāk Provansā radītajos darbos?

Domāju, ka tā laika māksla, proti, tā, kas radīta vēl pirms kara, parāda sava veida ticību labajam. Un vēl - glezna ir arī dzīves baudīšanas veids, tajās var ieraudzīt un atklāt vietas, kurās nekad neesi bijis un, iespējams, arī nekad nebūsi, turklāt mākslinieks ar savu darbu cilvēkam var raisīt būtiskas asociācijas. Manuprāt, tā vide ļāvusi māksliniekiem atrast jaunus risinājumus mākslā, dažreiz - jaunus gleznošanas veidus.

Cik ilgu laiku jūs esat muzeja direktors Antibā?

Jau 13 gadus, uz turieni es pārgāju no Modernās mākslas muzeja Parīzē. Es ierados, lai veiktu vērienīgus renovācijas darbus un - paliku. Pikaso ir viens no dižākajiem māksliniekiem, arī liels izaicinājums jebkuram kuratoram, bet arī muzejs, kas ierīkots Grimaldi pilī, ir ļoti maģisks. Šis ir ļoti nozīmīgs muzejs Francijai, un vienlaikus - tā ir tūristu paradīze, vasaras mēnešos Antibas iedzīvotāju skaits dubultojas, vasarā mainās visa dzīve. Un tomēr Antibai šis muzejs ir ļoti svarīgs, tas ir kā seno laiku liecība.

Vai varat iedomāties, ko mēs varēsim redzēt mākslā pēc gadiem 20 vai 50?

- Grūti iedomāties, jo māksla visu laiku mainās. Jau pirms daudziem gadiem teica, ka ar glezniecību ir cauri, ka tā ir beigusies, ka māksliniekiem tā vairs nav interesanta, ka tās vietā stāsies citi izteiksmes līdzekļi, piemēram, video, bet jūs redzat - joprojām ir mākslinieki, kas glezno. Patiešām ir grūti pateikt, ko mēs redzēsim mākslā pēc gadiem 20, bet gribas domāt, ka tā būs arvien vairāk pieejama visai pasaulei. Un, manuprāt, tā būs komunikācijas veids starp valstīm, tautām, reliģijām. Mūsu laiks ir ļoti ātrs, mēs lietojam dažādus tīklus, un arī māksla ir ļoti iesaistīta politikā, domāju, ka māksla kļūs arvien nozīmīgāks komunikācijas veids.

Nākotnē galvenais vārds mākslai būs ideja, izteiksmes veids, komunikācija vai mārketings?

Mārketings mākslā nav nekas jauns, kopš izseniem laikiem mārketings ticis izmantots, lai kādu mākslinieku padarītu zināmu, pat slavenu, bet mēs dzīvojam absolūtā network komunikāciju sabiedrībā, un ir tikai normāli, ka mākslā, kas ir arī industrija, jāizmanto tie paši līdzekļi, ko lieto citas industrijas, ko lieto bizness. Pagātnē jau bija tas pats - māksliniekiem bija izstādes, viņi bija piesaistīti galerijām, viņu mākslas darbu izplatītājiem. Vienmēr ir jāatrod kāds veids, lai paziņotu pasaulei par to, ko dari.

Vai muzeji būs arī 22. gadsimtā?

Protams. Pagātnes atmiņas un perspektīva iespējami notiekošajam nākotnē ir katras sabiedrības pamatjautājums. Muzeji mūsdienās ir īpaši nepieciešami, un dīvainā kārtā - iespējams, tas nemaz nav tik dīvaini, - cilvēki arvien vairāk apmeklē muzejus. To pierāda pētījumi - visā pasaulē pieaug apmeklētāju skaits muzejos, un tas ir ļoti skaidrs signāls.

Šī ir jūsu otrā viesošanās Latvijā, pirmo reizi braucāt iepazīties ar telpām, kas paredzētas šai izstādei. Kad būs nākamā reize?

Gaidu, kad pēc rekonstrukcijas tiks atklāta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka. Zinu, ka jūsu plānos ir Laikmetīgās mākslas muzeja izveide, un ceru, ka spēsiet to uzcelt jau tuvākajā laikā.