'Es nemiršu'. Ilmāra Blumberga darbi, kas jāzina ikvienam

Izstāde nav par miršanu. Tā ir par dzīvošanu, toreiz intervijā Latvijas Radio uzsvēra mākslinieks, stāstot, ka, uzzīmējot notikumu, cilvēks no tā tiek vaļā. "Viss. Tas ir prom. Tu it kā pārej tai nāvei pāri."

2016. gada 18. februārī, kad mākslinieks ir "pārgājis pāri", lai dzīvotu bezgalīgi, aicinām iepazīt un atcerēties tos Ilmāra Blumberga darbus, kas būtu jāzina ikvienam. Saraksts, protams, nav pilnīgs – tas, ko redzēt, saprast un domāt, ir ievērojami vairāk, jo, kā rakstījis publicists un kritiķis Normunds Naumanis: "Cilvēka Blumberga darba spējas ir maniakālas, cita vārda man nav." (Laikraksts "Diena" 2013. gada augustā).

Atgādinām, ka Ilmāra Blumberga darbi šobrīd ir apskatāmi Daugavpilī, Marka Rotko mākslas centrā, kur eksponēta UPB mākslas kolekcijas izstāde "Ceturksnis".

Ilmārs Blumbergs pazīstams arī kā viens no izcilākajiem Latvijas scenogrāfiem. Tā ir viņa specialitāte, ko mākslinieks ieguvis absolvējot Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu.

Viena no Ilmāra Blumberga šīs jomas virsotnēm ir starptautiski novērtētā scenogrāfija Latvijas Nacionālas operas iestudējumam "Aīda" (attēlā), ko veidojusi Māra Ķimele 1998. gadā un tās atjaunotais uzvedums joprojām ir LNOB repertuārā.

Līdzvērtīgs darbs ir Mocarta operas "Burvju flauta" scenogrāfija 2001. gada Viestura Kairiša iestudējumam. Par šīs izrādes scenogrāfiju un kostīmiem Ilmārs Blumbergs saņēmis Prāgas Kvadriennāles 2003 sudraba medaļu.

"Burvju flautas" scenogrāfijas elementi kļuva arī par daļu no Blumberga un Kairiša projekta "Riga Magic Flute 2001", kas pārstāvēja Latviju 49. Venēcijas Mākslas biennālē un bija iekļauti mākslinieka personāliztādē Luksemburgas pils Oranžērijā Parīzē 2002. gadā.

Tāpat noteikti jāpiemin Ilmāra Blumberga scenogrāfija vēl vienam Viestura Kairiša operas iestudējumam – Riharda Vāgnera "Valkīra" 2007. gadā.

Ilmārs Blumbergs veidojis ap 60 scenogrāfiju dažādiem Latvijas teātru iestudējumiem, no 1969. līdz 1985. gadam bijis Dailes teātra scenogrāfs, daļu no šī laika arī teātra galvenais mākslinieks. Šai posmā radītas izcilas scenogrāfijas daudzām izrādēm, no tām nozīmīgākās – "Brands" (1977), "Jāzeps un viņa brāļi" (1981), "Pilna Māras istabiņa" (1982) Dailes teātrī.

Ilmāra Blumberga darbības spektrā ir gan grafika, gan scenogrāfija un kostīmu māksla, gan glezniecība, tēlniecība un instalācija, viņš veidojis plakātus un grāmatu noformējumus, taču kopš 2001. gada viņš arī regulāri radījis kolekcijas monētu dizainu Latvijas Bankai, kas ir uzskatāms par atsevišķu mākslas žanru.

Mākslinieks veidojis dizainu kopumā septiņām Latvijas Bankas kolekcijas monētām. No tām jaunākā – veltījums komponistam Emīlam Dārziņam – tik izdota pērn. Bet par vienu no vērtīgākajām starp Latvijas Bankas īpašajām monētām uzskatāma septiņstūru "Ciparu monēta" (attēlā), kas tika izdota 2006. gadā vien 2007 eksemplāru lielā tirāžā un atkārtoti nav izlaista. Šobrīd tā ir īpaši iekārota kolekcionāru vidū un tās vērtība pārsniedz 600 eiro. Monēta saņēmusi arī vairākus starptautiskus apbalvojumus par dizainu, kā arī godalgota kā Latvijas gada monēta 2006.

Ilmārs Blumbergs veidojis dizainu arī "Likteņa monētai", "Dzīvības monētai", četrstūra formas "Ūdens monētai", kā arī Neatkarības deklarācijai un Aleksandram Čakam veltītajām monētām.

Latvijas Banka gadā izlaiž piecas līdz septiņas kolekcijas monētas par būtiskiem notikumiem Latvijas vēsturē, sasniegumiem kultūrā, personībām un vispārcilvēciskām vērtībām. Tās ir miniatūri mākslas darbi, kuriem ir nomināls, taču reālā apgrozībā tie nenonāk.

Iespējams, paši zināmākie un mākslinieka rokrakstu burtiskā nozīmē raksturojošākie darbi ir grupas "Jauns mēness" un kora "Kamēr..." oriģinālšrifta logotipi, kurus noteikti ir redzējis ikviens.

Tam, kā klausītāji vizuāli uztver grupu "Jauns mēness", daļa nopelnu pieder arī māksliniekam Ilmāram Blumbergam, kurš veidojis grupas 1991. gadā vinila plates formātā izdotā debijas albuma "Aizlaid šaubas negaisam līdz" noformējumu. Šis pats vizuālais motīvs izmantots 2001. gadā izdotajai "Jauns mēness" albumu antoloģija un 2015. gadā klajā laistajai grupas autorizētājai biogrāfijai "Piekūns skrien debesīs" (Jānis Žilde, "Dienas grāmata"). Tāpat cauri gadiem nemainīgs palicis Ilmāra Blumberga slaidajā rokrakstā rakstītais grupas nosaukums oriģinālšriftā – "Jauns mēness".

Ilgstoša sadarbība vienojusi mākslinieku Ilmāru Blumbergu un jauniešu kori "Kamēr..." – līdzīgi kā "Jauns mēness", arī koris lepojas ar mākslinieka veidotu un ne ar vienu nesajaucamu oriģinalšriftu.Tāpat Ilmārs Blumbergs veidojis vizuālo noformējumu kora koncertu un ierakstu sērijām "Saules dziesmas", "Mēness dziesmas", "Dzintara dziesmas" un citām.

Kalpotāja jeb Pazemīgā tēls ir atpazīstamākais Ilmāra Blumberga mākslas tēls. Milzīga Kalpotāja figūra sagaidīja ikvienu apmeklētāju arī mākslinieka 70. jubilejai veltītajā izstādē "Es nemiršu" 2013. gadā izstāžu zālē "Arsenāls" .

Daudznozīmīgais Kalpotāja tēls Ilmāra Blumberga mākslā pirmo reizi parādījies deviņdesmito gadu sākumā un kopš tā laika tiešā vai netiešā veidā ir klātesošs dažādos mākslinieka darbos un radošajās izpausmēs – gleznās, tēlniecībā, scenogrāfijā utt.

Par KALPOTĀJU. Tas esmu es. PATS.

Nosaukums KALPOTĀJS ir nosaukuma pēc. Kaut gan jāatzīst, tas atbilst zīmei. Lēnām esmu jau pieradis. Citi arī pieraduši. Vārds KALPOTĀJS arī izsaka to, ko esmu gribējis pateikt par sevi. Kalpošana dažādās nozīmēs. Par to esmu runājis un ar laiku pārliecinos, jā - esmu KALPOTĀJS.

Skulptūru grupa, kurā Kalpotāja figūra novietota uz dažādiem akmens pamatiem, ir ar ievainotiem Kalpotāja ķermeņiem no čuguna un bronzas. Dažas figūras ar dzelkšņiem ķermenī, dažas ar caurumiem Kalpotāja miesā, dažas ar caurulēm, kā pievienotas Pasaules sistēmai.

Tas noticis ar KALPOTĀJU, ar PAŠU. Ievainots Kalpotājs. Bet dzīvs. Sākums šai zīmei radās kā abstrakta, nekonkrēta doma. Lēni, viļņojoties kā jūrai, doma materializējās, ieguva miesu, kaulus un nosaukumu.

Tā uzzīmējās un uzgleznojās. Tā pārvētās un mainījās.

Nav zināms kas notiks ar KALPOTĀJU. Kā uzzīmēsies, vai izveidosies nākošā figūra.
Beigas KALPOTĀJAM es neuzzīmēšu. Tā paliks nepabeigta.

(Ilmārs Blumbergs, 2015)

Nenovērtējams ir Ilmāra Blumberga ieguldījums grāmatu mākslā. Starp zīmīgakajiem darbiem minama Vairas Vīķes Freibergas grāmatu sērija "Trejādas saules", Imanta Ziedoņa Epifānijas (1994. gada izdevums), Roalda Dobrovenska monumentālā literārā pētījuma "Rainis un viņa brāļi" 1999. gada izdevums, kā arī Džeimsa Džoisa "Uliss" Dzintara Soduma tulkojumā, kas izdots 2012. gadā.

Viens no mākslinieciski augstvērtīgākajiem izdevumiem Latvijas grāmatniecības vēsturē ir paša Ilmāra Blumberga veidotā "Venēcijas grāmata" — piecas grāmatas, kas apkopotas vienā greznā, sarkana dabīgā zīda sējumā. Grāmatu mākslinieks radījis, strādājot Venēcijā un ļaujoties šīs pilsētas noskaņām, izjūtām un pārdomām par greznību, skaistumu un bojāeju.

Pašportretam un pašizziņai allaž ir bijusi liela nozīme Ilmāra Blumberga mākslā. Caur sevi un ļoti personiskiem pārdzīvojumiem, atmiņām mākslinieks ir pētījis un eksperimentējis visdažādākajos darbos. Viņš intervijās vairākkārt uzsvēris – pašportrets ir tikšana prom pašam no sevis.

2013. gadā notikušajā Ilmāra Blumberga 70. jubilejai veltītajā izstādē bija eksponēts intīmais un dziļi personiskais gleznu cikls "Visu laiku snieg" ar darbiem, kas tapuši no 1990. līdz 2012. gadam.

Gleznu cikla pamatā ir mākslinieka atmiņas par braucienu kopā ar māti uz Sibīriju (1951-1953), kur bija izsūtīts viņa tēvs leģionārs.

Šis ir viens darbiem, par kuru mākslinieks bijis izvirzīts augstākajam apbalvojumam Latvijas mākslā – "Purvīša balvai".

"Precīzā un svelošā gleznu grupa "Visu laiku snieg" pārkāpj pāri Ilmāram Blumbergam-gleznotājam, jo papildus viņa ierastajai savas apziņas topografēšanai atklāj traģiska vēsturiskā sižeta klātbūtni. Šie darbi iet savu ceļu, jo tajos rodama nevis intimitāte ar autoru, bet gan intimitāte ar dzīvu cilvēka pagātni. Blumbergs gan secē, gan vienlaikus narcistiski novēro sevi, taču šoreiz viņam tik ierastā samezglotā tēlu spēle negaidīti pārtop masīvā eksistenciālā brīdinājumā. Bērnības un vecuma sapludināšana, atmiņas par māti, Sibīrijas detaļas un viscaur asinis uz mitra betona krāsas laukumiem – tas viss ir nemitīgs atgādinājumu par sava laika beigšanos un nāves nepielūdzamo visuresmi," par gleznu ciklu teicis kinorežisors Dāvis Sīmanis, kurš bija "Purvīša balvas" žūrijā 2013./2014. gadā.

1990. gadā notika pirmie Dziesmu un deju svētki pēc Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas, kas iezīmēja lielas pārmaiņas Latvijas sabiedrībā un politikā. Ilmārs Blumbergs radīja XX Vispārējo latviešu Dziesmu svētku vizuālo identitāti.

1990. gada svētku vizualizāciju galvenais elements bija Koks. "..tas, kas apakšā, ir līdzīgs tam , kas augšā, un tas, kas augšā, ir līdzīgs tam, kas apakšā, un tas viss tikai tādēļ, lai piepildītu Viena Vienīgā brīnumu." (Tabula Smaragdina, 2. pants).

Uz jautājumu, ko pats mākslinieks sagaida no Dziesmu svētkiem, viņš atbildēja: "Es neko negaidu. Es jau tur neeju kaut ko sagaidīt vai kaut ko paņemt. Vārds "sagaidīt" nozīmē – gribēt kaut ko paņemt, iegūt. Man liekas, šādos svētkos tas ir kaut kā citādāk. Te ir nevis iegūšana, bet – došana. Varbūt vajadzētu domāt – ko mēs visi varētu dot – citiem, viens otram, ko mēs katrs ar savu klātbūtni, domām noskaņu varēsim dot, kādu spriegumu, spēku, kādu enerģijas lauku mēs kopā varētu radīt.

Jāiet uz turieni tīrām kājām tīrām domām, tīrām domām. Attīrot sevi no pieņēmumiem, vecām idejām, no cerībām, no skaistu mirkļu iegūšanas ekstāzes, no priekiem, jāuzvelk balts krekls un... jāiet uz Dziesmu svētkiem. Tad varbūt TAS radīsies.

...Kad tu būsi atbrīvojies no visa, tad tā dziesma tevī ienāks, vai tā mūzika, vai tā noskaņa, vai tie cilvēki, vai tās krāsas, vai tās naktis..." (XX Vispārējo latviešu Dziesmu svētku orgkomitejas izdevums "Dziesma", Nr.7, 1990. gada 5. jūlijā)