Latviešu glezniecības fundaments. Jaņa Rozentāla dzīve un darbi  (12)

Mākslinieka jubileja šogad tiek svinēta īpaši plaši, tāpat tiek akcentēta viņa starptautiskā nozīme – viņš 19. un 20. gadsimtu mijā latviešu profesionālo mākslu tuvināja Eiropas līmenim. Turklāt jubilejas pasākumi norisinās ne tikai martā, kad ir gleznotāja dzimšanas diena, bet visa gada garumā. Viens no centrālajiem notikumiem Jaņa Rozentāla gadā būs plaša mākslinieka darbu izstāde atjaunotajā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja centrālajā ēkā šā gada augustā, tāpat ar dažādiem pasākumiem visa gada garumā gleznotāja jubileju svin Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa memoriālais muzejs. Vērienīga Rozentāla gada jubilejas programma šogad ir arī viņa dzimtajā pilsētā Saldū.

Kas bija viena no sava laikmeta ietekmīgākajām personībām Latvijas kultūras un sabiedriskajā dzīvē, cilvēks, kuru saucam par fundamentu Latvijas mākslā? Par to Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja sagatavotajā materiālā.

Janis Rozentāls dzimis Saldus apkaimē 1866. gada 18. martā. Viņa vecāki bija zemnieki, tēvs – arī kalējs. Sākotnēji Janis mācījies H. Krauzes privātskolā Saldū, pēc tam – Kuldīgas apriņķa skolā. Ģimene bija trūcīga, tādēļ nepilnu piecpadsmit gadu vecumā viņš pārcēlās uz Rīgu, lai atrastu darbu un patstāvīgi pelnītu sev iztiku. Kādu laiku strādājis dažādus gadījuma darbus, Janis kļuva par krāsotājmeistara palīgu un pēc četrus gadus ilgām mācekļa gaitām tika iecelts par zelli. Viņš apmeklēja arī nodarbības Rīgas (vācu) amatniecības skolā. 1888. gadā jaunā mākslinieka zīmējums mākslas skolu skatē Pēterburgā tika godalgots ar sudraba medaļu un J. Rozentāls devās studēt Pēterburgas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kur sākotnēji apguva klasicisma tradīcijās balstīto akadēmisma glezniecību, bet vēlāk, nomainoties augstskolas pedagogu sastāvam, apguva t.s. "peredvižņiku" kustības reālisma principos balstīto mākslu.

Dokumenti un fotogrāfijas no Latvijas Valsts arhīva

19. gadsimta beigās Mākslas akadēmijā un citās Pēterburgas mākslas skolās mācījās daudz talantīgu latviešu jauniešu, kuri vēlāk kļuva par latviešu nacionālās profesionālās tēlotājas mākslas skolas pamatlicējiem: Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Jānis Valters, Ādams Alksnis, Rihards Zariņš, Jūlijs Madernieks, Gustavs Šķilters un daudzi citi. Viņi izveidoja pulciņu "Rūķis", kas apvienoja ne vien topošos māksliniekus, bet arī mūziķus. Tika rīkoti tematiski vakari, pārrunātas mākslas problēmas un jaunākais pilsētas mākslas dzīvē, apspriesti savi un kolēģu darbi.

Studiju gados Rozentāls iztiku pelnīja sākotnēji kā daiļkrāsotājs, vēlāk piepelnījās, pārsvarā gleznojot pasūtījuma darbus, bet vasarā kopā ar studiju biedriem apceļoja Latviju un gleznoja dabā. Viņa daiļrades agrīnajam posmam vēl ir cieša saistība ar amatniecisko tradīciju – tapa reālistiski portreti, un fotogrāfiskajai līdzībai šajos darbos ir būtiska nozīme. Akadēmijas mācību ievirzei mainoties no akadēmisma par labu reālismam, Rozentāls savā diplomdarbā pievērsās sadzīves žanra tēmai – cilvēku iziešanai no Saldus luterāņu baznīcas pēc svētdienas dievkalpojuma.

Savā dzimtajā pilsētā viņš daudz strādāja pie šīs tēmas, fotografēja un zīmēja modeļus un studijas. Fotogrāfijai bija liela nozīme arī turpmākajā Rozentāla dzīves gaitā – viņš allaž ir izmantojis fotogrāfijas sniegtās iespējas savu gleznu kompozīcijas meklējumos. Mākslinieka atstātajā radošajā mantojumā ir saglabājušies vairāk nekā 500 viņa radītu foto uzņēmumu. Par diplomdarbu "Pēc dievkalpojuma" ("No baznīcas") 1894. gadā jaunajam māksliniekam piešķīra pirmās pakāpes mākslinieka grādu. 1895. gada vasarā, kad Rozentāls Puzenieku muižā gleznoja fon Grotusu dzimtas locekļu portretus, izveidojas draudzība ar baronesi Doroteju Luīzi Karolīni fon Grotusu, tuvinieku un draugu vidū sauktu par Keriju, kura māksliniekam sagādāja arī citu Kurzemes muižniecības ģimeņu pasūtījumus – gan portretus, gan altārgleznas vairākām luterāņu baznīcām.

Nozīmīga loma ir Jaņa Rozentāla saskarei ar tā laika Rietumeiropas mākslas dzīvi. Viņa pirmais ārzemju ceļojums 1897. gadā veda uz Skandināvijas rūpniecības un starptautisko mākslas izstādi Stokholmā, kur bija skatāmi ne vien ziemeļvalstu, bet arī citu zemju izcilu mākslinieku darbi. Savukārt 1898. gadā Pēterburgas Mākslas akadēmijas pasniedzējs gleznotājs Arhips Kuindži apmaksāja Rozentāla izdevumus, lai mākslinieks kopā ar viņa meistardarbnīcas audzēkņiem veselu mēnesi varētu ceļot pa Rietumeiropu. Arī turpmākajos gados Rozentāls bieži ceļoja, apmeklēja Somiju, Franciju, Itāliju u.c.

1899. gadā mākslinieks atgriezās Latvijā un sākotnēji apmetās uz dzīvi dzimtajā Saldū, kur nopirka gruntsgabalu un uzbūvēja darbnīcu. Tomēr provinciālā atmosfēra un iztikas grūtības jau 1901. gada nogalē spieda pārcelties uz Rīgu, kur viņš mitinājās Kalnciema ielā pie saviem draugiem – vācbaltu gleznotājiem Bernharda Borherta un Evas Borhertes-Šveinfurtes.

1902. gada nogalē Rīgā koncertturnejā ieradās somu dziedātāja Ellija Forsele (Elli Forssell), lai sniegtu divus koncertus. Pēc koncerta, kuru noklausījās arī Janis Rozentāls, Grosvaldu ģimenes namā par godu somu dziedātājai notika viesības. Arī gleznotājs bija lūgto viesu vidū, un šī sastapšanās bija liktenīga – jau drīz pēc tam, 1903. gada 5. martā Helsinkos notika Jaņa un Ellijas kāzas.

Pārsvarā Rozentāli dzīvoja Rīgā, sākumā pie Borhertiem, vēlāk – Konstantīna Pēkšēna un Eižena Laubes projektētajā namā Alberta ielā 12 – 9, kur mūsdienās atrodas Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs. Taču bieži, īpaši vasarās, viņi pavadīja laiku arī Somijā, it sevišķi Forselu ģimenes vasaras mājā Nummelā. Janis Rozentāls iepazinās ar daudziem somu kultūras darbiniekiem, māksliniekiem, un šai valstī gūtajiem iespaidiem turpmāk ir nozīmīga loma viņa radošajā darbībā.

Ellija kļuva par Jaņa Rozentāla sievietes ideālo tēlo gan dzīvē, gan mākslā. Rozentāls viņu attēlojis gan kā māti, gan kā Ievu, gan reliģiski eksaltētu kā Mariju Magdalēnu krusta pakājē. Visbiežāk viņa tomēr ir māte – Madonna, taču bez reliģiskā oreola, svēta, bet reizē cilvēciska: "Māte ar bērnu" (1904), "Zem pīlādža" (1905).

Lai gan Jaņa Rozentāla daiļrades pamatā ir Pēterburgā apgūtā akadēmisma un reālisma glezniecība, laika gaitā viņa mākslas stils mainījies: viņu iespaidoja impresionisms, vēlāk arī jūgendstila un simbolisma glezniecība. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā tapa pazīstamās gleznas "Mākslinieka darbnīcā" (1896), "Ganu meitas dziesma" (1898), "Gavilējošie bērni" (1901), "Pētera Federa portrets" (1901), "No pļavas" ("No darba") (1903) u.c. Jūgendstila un simbolisma ietekmes parādās gleznās "Nāve" (1897) "Teiksma" (ap 1897), "Teika" (1899), "Kārdināšana" (1901), "Melna čūska miltus mala" (1903), "Princese un pērtiķis" (1913) u.c.

Jūgendstilam un simbolismam atbilst arī Rīgas Latviešu biedrības nama fasādi rotājošā dekoratīvā frīze (1910), kurā atainoti latviešu mitoloģiskie tēli un alegorijas, kas simbolizē cilvēka fiziskās, garīgās un morālās vērtības.

Populārākais žanrs Rozentāla daiļradē ir portrets. Viņš ir gleznojis gan sava laika kultūras darbinieku, draugu, ģimenes locekļu portretus, gan arī veicis daudzus pasūtījuma darbus. Izcilākie šī žanra darbu vidū ir "Sieviete baltā" (M. Berga) (1902), "E. Rozentāles portrets" (1906), "Pianistes Rēsleres portrets" (1910), "M. Vīgneres-Grīnbergas portrets" (1916) u.c.

Nereti Rozentāls pievērsās arī sadzīves žanram: "Siena laiks" (1903), "Veļas mazgātājas" (1904) u.c., arī ainavai. Īpaši iemīļoti ir Somijas skati, arī Siguldas un dzimtās pilsētas Saldus apkaimes ainavas. Nozīmīga loma viņa daiļradē ir arī reliģiskajam žanram – radītas altārgleznas Jelgavas Sv. Annas (1900), Stendes (1903), Dundagas (1912), Rīgas Jaunās Sv. Ģertrūdes (1910) u.c. baznīcām. Bieži gleznotājs ir pievērsies arī grāmatu ilustrācijai, preses un lietišķajai grafikai. Strādājis pie almanaha "Zalktis", žurnālu "Vērotājs", "Auseklis" u.c. mākslinieciskā veidojuma.

Janis Rozentāls darbojies arī mākslas kritikā. Viņa raksti publicēti tā laika preses izdevumos, galvenokārt "Vērotājā". Rozentāls raksta par latviešu gleznotājiem, kā arī par citu valstu mākslu un māksliniekiem.

Pirmais pasaules karš 1915. gadā aizved Rozentālu ģimeni uz Somiju, kur viņi apmetas Helsinku nomalē, Kulosāri (Brendes) salā. Tur 1917. gada 18. Janvārī Janis Rozentāls negaidīti nomira. Sākotnēji mākslinieks tika apglabāts Helsinkos, bet 1920. gadā, kad ģimene atkal atgriezusies Rīgā, pārapbedīts I Meža kapos.

Mākslinieka jubilejas dienā, 18. martā, interesenti aicināti apmeklēt viņa dzīvokli Alberta ielā 12–9, kur Janis Rozentāls kopā ar sievu Elliju Forseli-Rozentāli un bērniem Lailu, Irju un Miķeli dzīvoja no 1904. līdz 1915. gadam. Dzīvoklis tika projektēts īpaši Rozentālu ģimenei, tā otrajā stāvā izveidojot mākslinieka darbnīcu. Arī šodien te ir iespējams apskatīt jūgendstila laika interjeru, sadzīves priekšmetus un mākslas darbus, kas piederējuši Rozentālu ģimenei.

18. martā Jaņa Rozentāla dzīvoklis būs atvērts līdz plkst. 20.00. Apmeklētājus plkst. 13.00, 17.00 un 18.00 sagaida muzeja speciālistu stāstījums par mākslinieka dzīvi un daiļradi;
Plkst. 19.00, atceroties Rozentālu ģimenes muzikālo viesību vakaru tradīciju, viesistabā muzicēs Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas audzēkņi. Programmā Jāzepa Vītola, Jāņa Mediņa, Oļģerta Grāvīša, Laumas Reinholdes, Pētera Vaska un Heinriha Veņavska skaņdarbi.

Atcerēties latviešu mākslinieku viņa dzimšanas dienā ikviens interesents aicināts arī plkst. 15.00 Rozentāla atdusas vietā Rīgas Pirmajos Meža kapos.

Atceres brīdī piedalīsies un uzrunu teiks Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, bet muzikāli pasākumu kuplinās Rīgas Latviešu biedrības senioru koris "Erelbe" diriģenta Ārija Šķepasta vadībā.

Pulcēšanas notiks plkst.14.50 pie Rīgas Pirmo Meža kapu centrālās ieejas, lai kopā dotos uz Rozentāla atdusas vietu.