Septiņas grafikas, skulptūra un viens bilžuks. Vīlipsōns par jaunāko izstādi  (1)

Ar galeriju "Istaba" sadarbība veidojas noturīga – šī ir jau sestā izstāde, turklāt ik gadu pa jaunai darbu kolekcijai. Kā skaidrot jūsu savstarpējo patiku un pievilkšanas spēku?

Galerija "Istaba" ir tuvu manām mājām, tuvu arī man tik ierastajam restorānam "Oziris", tātad tā ietilpst manā Bermudu trijstūrī. Turklāt galerija "Istaba" nav pārāk liela, tieši tas mani arī pievelk. Atceros, ka padomju laikos ik rudeni notika milzīga izstāde, kurā māksliniekiem bija iespēja izstādīt savus jaunākos darbus. Tas jau arī nav slikti – tāds atskaites punkts, bet es varu izstādē uztvert kādus pirmos piecus, labi – desmit darbus, bet pēc tam ir, ja tā var teikt, jāatstrādā samaksāto naudu par biļeti, respektīvi – ir jāizstaigā visa izstāde, jācenšas visu apskatīt, lai gan jēga ir maza.

Iespējams, ir kāds cilvēks, kas var uztvert milzīgu apjomu mākslas darbu vienā reizē, bet mans IQ tam netur līdzi... Ar galeriju "Istaba" mums saskan arī tāpēc, ka man ir iedzimts slinkums, es neesmu ļoti ražīgs. Pirms kāda laika man tur bija izstāde "Viens. Vilipsōns. Viens", kurā es gribēju izstādīt tikai vienu grafiku, bet pēc tam sanāca uztaisīt arī vienu skulptūru, un rezultātā bija divi darbi, bet jau tad man šķita, ka ir par daudz. Uzskatu, ka manā gadījumā – labāk skatītājam krītu uz nerviem ar mazāk smērējumiem, lai pēc izstādes apskatīšanas viņš nodomātu, ka nebija jau tik traki.

Jums vairs nav tāds vecums, kad gribas izteikties pilnīgi par visu, tāpēc..

..man pat liekas, ka es nekad neesmu bijis īpaši runīgs..

..šoreiz bija svarīgi, par ko taisīt izstādi?

Kad iznāca manu grafiku grāmata, kurā bija apkopots turpat 30 gados paveiktais, mākslas zinātniece Ingrīda Burāne uzrakstīja tādu priekšvārdu, ka pat es, to lasot, apraudājos. Kad biju sastrādājis darbiņus šai izstādei, viņa pie manis atnāca, apskatījās darbus, uzrakstīja savu redzējumu. Patiesībā – noformulēja, kas vispār ir tas, ko es esmu uztaisījis. Bija jāatzīst, ka es tā arī domāju, kā viņa pateica, lai pats nebiju vārdos paudis. Darbus taisot, es par to nedomāju, taisu tā, kā man patīk, jo primārais ir – būt godīgam pret sevi, jo sevi nekādi neapmānīsi.

Visi jau zina, ka no Vīlipsōna var gaidīt plikas meitenītes zīmētas tušā, bet šoreiz grafikas nav tušā, bet zīmētas ar zīmuli. Neesmu skaitījis, bet kopumā man varētu būt kādas 30 izstādes, tātad – cik tad var, bet šoreiz es gribēju taisīt tā, lai man pašam ir interesanti. Trīs darbus, kas būs redzami šajā izstādē, uztaisīju Mazajā Mežotnes pilī, kur tiek rīkoti plenēri. Kad pēc plenēra tika rīkota izstāde, viena sabiedrības prominence par maniem darbiem teica: "Cik skaistas puķes!" Es teicu: "Tās nav puķes, tās ir sievietes vagīnas." Sieviete pamatīgi apmulsa, bet arī neteica, ka tad nu gan nav smuki... Bet vagīna jau atgādina ziedu!

Ingrīda Burāne par Jūsu izstādi raksta - "tēmu ziņā izstāde ir ļoti savlaicīga. Laikā, kad sabiedrības lielākā daļa vārda tiešā nozīmē ir slima – politiski, ekonomiski, arī kultūras notikumos, veidos, vērtējumos, izpaudumos – nozīmīgi, ka mākslinieks uzrāda kaites cēloņus. Ja mēģinu tulkot viņa pārdomas, tad palieku pie sāpīgās atziņas, ka kāpjošā drudža līnija nolasās kā vēlme, nekautrība, atļaušanās – publiski urbināt savus degunus un bāzt pirkstus citu degunos. Varētu arī teikt – pašcieņas trūkums, individualitātes neaizsargātība, visa veida intīmo robežu neievērošana."

Neesmu analizētājs, es taisu to, kas man pašam ir interesanti. Reiz mums ar Robertu Koļcovu bija izstāde Jūrmalas muzejā, kad tā jau bija atklāta, gāju pa izstādi, redzēju kā divas tantiņas pētīja manu darbu, un viena teica: "Nu, kā tu nesaproti! Mākslinieks taču ir domājis..." Un par darbu sāka stāstīt pilnīgi ne to, ko es biju domājis, bet man bija jāatzīst, ka sievietei bija taisnība, jo konkrēto darbu varēja saprast arī tā. Un tas jau arī ir visinteresantākais.

Ka tiek atstāta brīva telpa paša skatītāja skaidrojumam?

Jā, ka mākslinieks neuzmācas ar savu redzējumu – tā un tikai tā, ka skatītājs var veidot savu story. Esmu priecīgs, ka arī šoreiz palikusi brīva telpa skatītājam. Un tas ir interesanti arī man pašam. Jo mēs ikviens katrā darbā ieraugām to, ko paši gribam ieraudzīt.

Kad strādājat, tas notiek ražīgi?

Jā, diezgan ātri.

"Āķis lūpā" ir jāsagaida?

Ir gan. Kāds draugs stāstīja, ka strādā katru dienu, ka noteiktu laika periodu veido vai zīmē, un es domāju – labi, vajag trenēt roku, bet diemžēl vai paldies Dievam, tas nav man – kad ir, ko teikt, tad arī taisu. Mūziķiem svarīgi trenēties, bet es tā nedaru. Es varu kādu pusgadu... Nē, laikam tik ilgi nevaru, bet kādu laiku es varu nestrādāt, bet tad, kad man uznāk, kad ir ko teikt, tad arī strādāju nonstopā. Kad pats neesmu pārliecināts par to, ko daru, tas nozīmē – tukšgaitā strādāt, tad jājautā – kam tas ir izdevīgi?

Foto: Izstādes "Diagnosis" atklāšana