Ekspozīcijā aplūkojami mazi gaismas diožu ekrāni, kuros attēlu iededz tūkstotis mazu spuldzīšu. Attēlotais kļūst nojaušams, skatītājam atkāpjoties atpakaļ vai aplūkojot ekrāna spoguļattēlu, kas atstarojas uz citas, īpaši sagatavotas virsmas. Mazās spuldzītes iespējams uzlūkot kā signāldevēju, bet atstaroto attēlu kā apstiprinājumu signāla uztveršanai.
Izstādes iecere radās pirms vairākiem gadiem, kad Artūrs Punte radīja skaņu poēmas, ierakstot dažādas skaņas naksnīgās pilsētās. Aizrāvies ar romantisko mirguļošanu, ko pilsētvidē rada reklāmas spuldzīšu, luksoforu, signalizācijas gaismu, ostas bākuģuņu un dzelzsceļa signālu darbošanās, viņš izveidoja video ierakstu kolekciju, kurā bija fiksēti vientulīgie signāli kā eksistences apliecinājumi. Taču gaismiņas, fiksētas video, zaudēja savu brīnumaino dzīvīgumu, tāpēc tika meklēts cits formāts, kā rekonstruēt sajūtas, kas rodas, vientuļi klaiņojot naksnīgā pilsētā. Sadarbībā ar Alekseju Griščenko, tika radīta paštaisīta videokamera, apvienota ar gaismas diožu ekrānu. Tā drīzāk izjauc attēlu, kā rada, atzīst Artūrs Punte. Attēlos var tikai nojaust ainavu, kas iemūžināta, un tas autoru interesē visvairāk – robeža, kad attēls vairs nav nolasāms, un brīdis, kad tas vēl nodod vēstījumu tālāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
