Tā dēvētās Stūra mājas pagalmā, pulcējoties lielam interesentu pulkam, šodien Latvijas Okupācijas muzejs atklāja jaunu izstādi "Pēc mums vēl ilgi zeme skums", kas ir pēdējā goda atdošana 99 komunistiskā terora upuriem, ko čekisti nošāva un apraka Rīgas Centrālcietumā 1941. gada jūnija beigās.
Izstādes atklāšanā Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (VL-TB/LNNK) vērsa uzmanību uz to, ka šī izstāde ir jauns piemineklis Latvijas brāļiem, nevainīgiem komunistiskā režīma zvērību upuriem, kuru vienīgais grēks bija mīlestība pret savu valsti un neiecietība pret okupantiem un vēlme būt brīviem.
Izstādes autore ir vēsturniece Inese Dreimane, kura ieguldījusi lielu darbu, lai noskaidrotu šo 99 nošauto un Centrālcietumā aprakto cilvēku likteņus. Pateicoties Baigā gada upuru tuvinieku atsaucībai vēsturniecei ir izdevies apkopot 56 upuru fotogrāfijas, kas izvietotas izstādē.
Lai noskaidrotu visu nogalināto vārdus, Dreimane pētījumiem veltīja divus gadus. Izstādes autore atklāja, ka veiktie pētījumi parādīja, ka apcietināmo un nogalināmo cilvēku saraksts nav bijusi vietējo čekistu pašiniciatīva. Rīkojums nācis no Maskavas. Savukārt ekshumācijas protokolu dokumenti atklāja, ka apcietinātie un vēlāk arī nogalinātie upuri nav nežēlīgi spīdzināti. Visbiežāk upuri nogalināti nošaujot, bet sitienus, visticamāk, viņi dabūjuši, pretojoties arestam vai aizvešanai uz nāvessodu.
Tāpat pētījuma gaitā noskaidrots, ka bez tā dēvētā "Šustina saraksta" bija vēl viens nogalināmo personu sarakts, kuru bija parakstījuši trīs cilvēki, pirmais paraksts piederējis čekistam Jānim Vēveram. Ja dažām no "Šustina sarakstā" iekļautajām personām izdevās izglābties, aizmūkot, piemēram, uz cietumu vešanas laikā, tad līdz šim nav gūti nekādi pierādījumi, ka būtu izdzīvojis kāds no "Vēvera saraksta", skaidroja vēsturniece.
Kā ziņots, noziegums notika no 1941. gada 27. jūnija līdz 29. jūnijam. Līdz šim par Centrālcietuma traģēdiju zināšanas bija visai paviršas. Tikai 2014. gadā sākās padziļināta izpēte, lai noskaidrotu nogalināto vārdus, arestu iemeslus un slepkavības apstākļus.
Latvijā padomu okupācijas pirmo gadu no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 1. jūlijam mēdz dēvēt par "Baigo gadu". Šī viena gada laikā komunistiskā režīma represīvā iestāde – čeka – arestēja vismaz 3745 Latvijas pilsoņus, bet nogalināja – 400. Arestēto civiliedzīvotāju beztiesas nošaušana Centrālcietumā bija viens pēdējiem komunistiskā režīma noziegumiem 1941. gadā.
Noziegums sāka atklāties pēc padomju varas bēgšanas – 1.jūlijā, kad Rīgu pārņēma vācu karaspēks. Vēl mūsdienās daudzās ģimenēs ir saglabājušies nostāsti par vecvecākiem vai vecvecāku vecākiem, kas gājuši uz Centrālcietumu meklēt pazudušos tuviniekus. Iespējams, ka izstāde būs iespēja aizpildīt "baltos plankumus" dažu dzimtu vēsturē.
Atrokot bedres, tika atrasti 98 nošauti vīrieši, no kuriem drīz atpazina 69. Viens no nošautajiem un apraktajiem tika atrasts vēlāk. Šī informācija arī palika nepapildināta līdz mūsdienām. Jaunākās izpētes gaitā izdevās iegūt biogrāfiskas ziņas par lielāko daļu bojāgājušo. Nogalināto vidū bija 79 latvieši, septiņi krievi, seši ebreji, četri vācieši, viens polis un viens norvēģis. Vienā gadījumā tautība nebija nosakāma neprecīzi uzrakstīta vārda un uzvārda dēļ.
Vācu okupācijas vara šo čekas noziegumu izmantoja savos – antisemītiskas propagandas – nolūkos. Savukārt otrās komunistu okupācijas (1944/1945-1990) periodā šo notikumu nedrīkstēja pieminēt. Rezultātā slepkavības kļuva par statistiku, kuras traģismu gandrīz neviens vairs nesaskatīja. Izstāde ir veltījums bojā gājušo cilvēku piemiņai un pēdējā goda atdošana.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!