Izdevniecības "Neputns" Latvijas mākslas klasiķiem veltīto sēriju papildina grāmata par Borisu Bērziņu (1930–2002).
"No sadures ar "socreālisma" dogmu līdz spontānam konceptuālismam, veicot izcilu gleznotāja ceļu 20. gs. otrās puses mākslas ainavā," Borisa Bērziņa gājumu mākslā raksturo grāmatas autore mākslas zinātniece, izdevniecības "Neputns" galvenā redaktore Laima Slava.
Boriss Bērziņš latviešu mākslā ienāca Padomju Latvijas laikā, kad mākslā valdīja socreālisma doktrīna. Kopā ar laikabiedriem Edgaru Iltneru, Induli Zariņu, Ritu Valneri viņu pieskaitīja pie jaunu vēsmu ienesēja šajā doktrīnā – pie tā saucamā skarbā stila veidotājiem. Tomēr ātri kļuva skaidrs, ka šo mākslinieku nevar definēt noteiktos rāmjos – viņš gleznoja, ko pats uzskatīja par interesantu. Tas nesa līdzi zināmu ārpusnieka statusu, taču ar Borisa Bērziņa talantu nevarēja nerēķināties, mākslinieku vidē viņš bija neapstrīdama autoritāte. "Gleznotāja absolūtā redze apvienojumā ar virtuoza zīmētāja dotībām, un pastāvīgi meklējošs prāts ļāva viņam radīt darbus, kas pārsteidza un rosināja laikabiedrus savos mākslinieka meklējumos stāvēt pāri tālaika Padomju Latvijas kultūras vidē pašsaprotamajam ideoloģijas spiedienam. Izvēloties saviem darbiem par pamatu vienkāršus, ikdienā noskatītus sižetus, viņš kā no jauna atvēra skatu uz pašas glezniecības neierobežotām iespējām izteikties un būt spilgtai, gudrai, laikmeta nerva un spēcīgas personiskās enerģētikas uzlādētai. Viņa darbos – kā gleznās, tā zīmējumos – paradoksāli izspēlējas pāreja no neglītā uz skaisto, no ikdienišķā uz mūžīgo, no klasikas neizsmeļamā mantojuma uz radikāli laikmetīgo," raksta Laima Slava.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!