Retumu kabinets kā fenomens un sencis mūsdienu publiskajām un privātajām "dārgumu" krātuvēm, kultūras projektiem, pašizpausmei un domāšanai nav nekas svešs. No atsevišķu augstmaņu, turīgo pilsoņu, zinātnieku un garīdznieku senu vai retu reliktu kolekciju krātuvēm renesanses periodā līdz Interneta virtuālajam tīmeklim un tā orākulam "Google" kā iluzoram visas pasaules informācijas apkopotājam, retumu kabineta ideja turpina kairināt cilvēku prātus un rosināt jaunu pasaules Bābeļu jeb vispasaules zināšanu iluzoru debesskrāpju konstruēšanu.
Kaut kur bābeliskās metaforas krustpunktos starp cilvēces grandiozajām ambīcijām un nenovēršamo sapņu sabrukumu uzturas arī Ņujorkā dzīvojošais latviešu mākslinieks Artūrs Virtmanis, veidojot savus brīnumu kabinetus. Savienojot dažādas mākslinieciskās identitātes kā diplomēts tēlnieks, grandiozu teātru un operu projektu scenogrāfisko risinājumu līdzautors, kā arī grafiski un konceptuāli nospriegotu instalāciju radītājs, Virtmanis režisē fantasmagoriskus mikro- un makrokosmosus, veltītus dzīves niecībai. Līdzīgi arhivāram, viņš vāc materiālus, kuru avoti ir literāri, filozofiski vai vēsturiski teksti, simboliski piesātināti attēli un priekšmeti, tādējādi uzkrājot nepieciešamo kultūrslāni, lai lēni un pamatīgi veidotu informatīvi un vizuāli bagātus mākslas darbus. Vienalga vai tās būtu pārzīmētas Ņujorkas ielu lūkas, pārvērstas grafiskās mantrās, nesalasāmi mesiāniski teksti, veidoti uz papīra loksnēm, vai pulkstenis ar izkapts sekunžu un minūšu rādītājiem, vēstījums vienmēr būvējas kā apcerīgu, nereti bībelisku zīmju kopa ar norādēm uz dzīves trauslo dabu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
