No jaunavības rekonstrukcijas līdz elektrošokam. Kad miesa ir māksla  (29)

Šā gada septembra beigās Mētra Saberova paziņoja, ka Polijā viņai veikta himenoplastika. "Kāpēc? Jo man patīk manas performances stulbums un absurds, un tā es vēlos parādīt milzīgo diskriminējošo spiedienu, kas jāiztur sievietei – palikt jaunavai vīriešu patēriņam," sociālajos tīklos rakstīja māksliniece.

Saberova mediju uzmanību piesaistīja pirms pusotra gada, kad atklāja, ka devusies uz Taizemi, kur veikusi sterilizāciju jeb olvadu nosiešanu. Sarunā ar portālu "Delfi" pagājušā gada februārī Mētra sacīja, ka pagaidām tiešā veidā nesaista sevi ar ķermeņa mākslu, tomēr šogad notikusī operācija nepārprotami iekrīt "bodyart" jeb ķermeņa mākslas lauciņā un savā ziņā uzskatāma par Taizemē sāktās performances turpinājumu.

"Performances – kā bezpriekšmetiska māksla – pilda vienu no svarīgākajām mākslas funkcijām – dod iespēju cilvēkiem domāt un just. Domāju, ka performances ir ļoti emocionālas kā izpausmes veids, jo pārsvarā ir dzliļi personiskas. Tas ir arī Mētras Saberovas gadījumā, ko uzskatu par drosmīgu mākslinieci, kas līdzās talantam ir vērtīga īpašība," portālam "Delfi" raksta mākslas zinātniece, izstāžu kuratore un Mūkusalas Mākslas salona vadītāja Diāna Barčevska.

"Ar Mētru sadarbojos kā gleznotāju (Mētras glezna "Milda rij Mildu. Goija" tika iekļauta LNMM izstādē "Spriedze. Jaunie Latvijas glezniecībā III", kurai Diāna Barčevska bija izstādes kuratore – red.), tāpēc nevaru komentēt viņas kā mākslinieces izaugsmi un plānus "Bodyart" sakarā, taču vienozīmīgi viņas mākslā klātesams ir protesta gars, kas kopsumā ar personības izaugsmi un mērķtiecību var vaiņagoties ar panākumiem mākslas laukā," piebilst Barčevska.

Veicot jaunavības plēves rekonstrukciju, māksliniece vēlējusies pievērst uzmanību nevainības un šķīstuma jēdzieniem, kā arī pieprasīt mazināt represīvo attieksmi un gaidas, kurām sievietes tiek pakļautas vai pakļaujas pašas.

Var novērot, ka, pirmkārt, Mētras mākslas projekts ir nesaraujams ar mākslinieces biogrāfiju, precīzāk – bioloģiju. Un, otrkārt, caur to tiek pausts kāds personisks vēstījums vai protests. Bieži vien šādas performances izpelnās ambivalentu vērtējumu.

"Māksla ir brīva no aizspriedumiem, tā pacieš visu un iztur visu – kā talantu, tā beztalantu; kā ideju, tā bezideju; kā prasmi, tā neprasmi. Citādi ir ar mani kā cilvēku. Jo viss man ir ļauts, bet ne viss man der," par Mētras Saberovas projektu portālam "Delfi" saka mākslas zinātniece Ieva Kalniņa. "Mētras Saberovas māksla nav "mana" māksla. Viņas skartie jautājumi nekad nav bijuši manā dzīves teritorijā. Tāpēc tā ar mani nerezonē, bet dzīvo savu autonomu dzīvi." Tomēr mūsdienu un 20. gadsimta mākslas vēsturē iespējams atrast ārkārtīgi daudz līdzīgu piemēru tam, ar ko nodarbojas Mētra Saberova.

Piemēram, Ieva Kalniņa kā kuratore organizējusi Rīgas vizīti vienam no skandalozākajiem un arī būtiskākajiem Krievijas mūsdienu māksliniekiem – Oļegam Kuļikam, kurš esot arī Diānas Barčevskas "mīļākais performātors". 2013. gadā Kuļiks atkārtoti viesojās Rīgā, kinoteātrī "K.Suns", starptautiskās izstādes "Horizontu meklējot" ietvaros sniedzot lekciju ar performances elementiem.

1961. gadā Kijevā dzimušais Kuļiks tiek uzskatīts par viens no nozīmīgākajiem Austrumeiropas laikmetīgās mākslas pārstāvjiem, kura provokatīvās performances kļuvušas par pēdējo 20 gadu mākslas vēstures klasiku un ietekmējušas ne vien akciju mākslu un tās pārstāvjus, bet arī vispārēju laikmetīgās mākslas valodu globālā mērogā.

Viena no zināmākajām Kuļika performancēm ir tā dēvētā "Suņa performance", kuras laikā viņš, būdams kails, nometies četrrāpus un pieķēdēts pie ķēdes, aprej klātesošos un mēģina tiem iekost. Šī performance, kas sākusies Maskavā un deviņdesmito gadu laikā tika izrādītā vairākās pasaules vietās, nodrošināja Kuļikam kulta mākslinieka statusu. Vēl kāda būtiska Kuļika performance notika 1998. gada novembrī Rīgā, kad mākslinieks, atkal bez drēbēm, ar sejai piestiprinātu otu apgleznoja uz stikla projicētu paša attēlu. Priekšnesumu kulminācijā Kuļiks stiklu sadauzīja, pamatīgi sevi savainodams.

"Runājot par analoģijām, droši vien par vienu no tādām var minēt francūzieti ORLAN (kurai arī feminisma ideja ir svarīga), kas eksperimentē ar savu ķermeni, lai izpaustos," raksta mākslas zinātniece un izstāžu kuratore Barčevska. Latvijā pirms diviem gadiem pabijušo franču mākslinieci ORLAN mēdz uzskatīt par pirmo, kura ķirurģisku operāciju iekļāvusi savā mākslinieciskajā arsenālā.

Kad 2014. gadā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā bija skatāma vērienīgā programmas "Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014" izstāde "ORLAN – Francijas laikmetīgās mākslas ikona. Plan du Film un citi scenāriji", Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārstāvji portālam "Delfi" vēstīja, ka ORLAN, meklējot veidus, kā izprast attiecības starp cilvēka ķermeni un apkārtējo vidi, sešdesmito gadu nogalē aizsāka ielu performances – MesuRage akcijas. Tā, noliedzot metrisko sistēmu, dzima jauna, mākslinieces pašpasludināta mērvienība – ORLAN-BODY (ORLAN-corps jeb ķermenis) standarts, atsaucoties uz zināmo teicienu "Cilvēks ir visu lietu mērs" (Man is the measure of all things). Izmantojot savu ķermeni kā instrumentu, ORLAN kopš jaunības dienām nododas ne tikai ielu, bet arī sabiedrisku mākslas institūciju – muzeju un izstāžu zāļu mērīšanai.

Taču būtiskākā ORLAN daiļrades šķautne sakarībā ar Saberovu ir ķirurģiskās operācijas. Kad veselības problēmu dēļ ORLAN tika veikta operācija, uz slimnīcu līdzi devās video operators, lai to nofilmētu. Operācijas laikā ORLAN vēlējās palikt pie apziņas, sāpju remdēšanai izmantojot vienīgi lokālo anestēziju un morfīnu. Šis notikums kalpoja kā iedvesmas artava turpmākajā mākslinieces daiļradē, kurā kā galvenās vadlīnijas iezīmējamas cilvēka attiecības ar dabu, skaistuma jēdzienu un pretējo dzimumu. Turpmāko gadu laikā ORLAN veica vairākas operācijas pēc pašas iniciatīvas, caur performatīvu aktu paužot savu pozīciju mākslā un dzīvē. Piemēram, visplašāk zināmā, pēc kārtas septītā operācija un tās ietvaros veidotā performance ar nosaukumu "Omniprésence" norisinājās 1993. gada novembrī Ņujorkā. Tās laikā ORLAN seja tika papildināta ar Leonardo da Vinči ikoniskās Monas Lizas izteikto pieres siluetu, lai savā tēlā pārnestu Džokondas rakstura noslēpumainību. Operācijas rezultātā, izmantojot vaigu kauliem paredzētos implantus, ORLAN ieguva divus simetriskus "radziņus", jeb izcilņus uz viņas pieres, kas gadu gaitā kļuvuši par viņas atpazīstamības zīmi.

Attālu radniecību ar Mētras darbu var saskatīt arī kādā mākslinieka Genesis P-Orridge veiktā ilggadīgā performancē. Genesis P-Orridge ir viena 20. gadsimta otrās puses svarīgajām personām laikmetīgajā mūzikā un mākslā – kritiķi viņu slavē kā "industriālās mūzikas celmlauzi", jo viņa savdabīgie koncerti un muzikālās inovācijas ir transformējušas roka un elektroniskās mūzikas skanējumu.

Tiecoties pārkāpt mākslas robežas, 2000. gadā Genesis sāka vairāku gadu ilgu performanci "Pandrogeny", kuras ietvaros tika veiktas vairākas plastiskās operācijas. To mērķis bija tuvināt Genesis vizuālo izskatu viņa dzīvesbiedrenes Lady Jaye izskatam, lai tādējādi viņi abi "kļūtu par vienu būtni vārdā Breyer P-Orridge". Šī tiek uzskatīta par vienu no visu laiku ambiciozākajām, riskantākajām un priekšstatus graujošakajām mūsdienu mākslinieka performancēm.

Tomēr viens no zināmākajiem piemēriem attiecīgajā žanrā ir serbu performanču meistare Marina Abramoviča. Lai gan viņa karjeras laikā ir uzstājusies vairākās izrādēs, vairākkārt pat riskējot ar savu dzīvību, vienu no radikālākajām performancēm viņa īstenoja 1974. gadā. Abramoviča izrāžu sēriju ietvaros performancē ar nosaukumu "Ritms 0" uz galda salika septiņdesmit divus dažādus priekšmetus, piemēram, pildspalvu, šķēres, ķēdes, cirvi, pielādētu pistoli, kā arī augļus, medu, ķemmi, fotoaparātu un alkohola pudeles. Turpat bija arī zīmīte, kurā auditorija bija aicināta izmantot šos priekšmetus, lai darītu ar klātesošos mākslinieci visu, ko viņa vēlas, un pateikts, ka viņa neiebildīs un nepretosies.

Rezultāts, ko viņa aprakstīja esejā pēc izrādes bija patiesi šokējošs – ja sākumā nejaušie muzeja apmeklētāji tikai spēlējās, kaut ko pakarot vai uzrakstot uz Abramovičas sejas, tad vēlāk kāds atļāvās noraut viņas drēbes, kāds cits iegriezt kaklā un nolaizīt asinis, bet kāda sieviete pielādēto ieroci iespieda mākslinieces rokās, pavēršot to pret viņas kaklu, un vēroja, vai viņa patiešām nepretosies.

Tas ildzis sešas stundas, pēc kurām viņa sāka kustēties brīvi un devās pretī auditorijai gandrīz kaila, asiņojoša un ar asarām acīs. Tajā mirklī visi esot metušies bēgt. Vēlāk mākslas kritiķi performanci skaidrojuši, rakstot, ka tādējādi māksliniece parādījusi, uz ko ir spējīgi parasti cilvēki, kas devušies uz muzeju.

Līdzās Abramovičai var minēt arī Krisu Bērdenu, kurš septiņdesmito gadu sākumā ieguva slavu ar performanci "Shoot". Tās laikā mākslinieks licis savam asistentam no piecu metru attāluma iešaut viņam augšdelmā. Pēc trim gadiem viņš licis sevi pienaglot pie gaiši zilas "Volkswagen Beatle" jumta, atsaucoties uz Jēzus krustā sišanu.

Vēlāk viņš naglas, ar kurām tika piesists pie vabolītes, apzeltīja un pārdeva.

Līdzīgi kā Saberovai, protesta elements vienmēr bijis svarīgs arī Pjotram Pavļenskim. 2013. gadā Pavļenskis Maskavas Sarkanajā laukumā kails pienagloja savus sēkliniekus pie bruģa, viņš savu Sarkanā laukuma performanci veica Policijas dienā, tādējādi protestējot pret aizvien pieaugošo sabiedrības kontroli. "Uz Sarkanā laukuma sēdošs vīrietis, kas lūkojas uz saviem pie bruģa pienaglotajiem sēkliniekiem, ir metafora tam, kā mēs koncentrējamies paši uz savu bezpalīdzīgumu," 2013. Pavļenskis atklāja portālam "Dazed Digital.

Ideja esot radusies, ejot caur Sarkano laukumu un novērojot lielo drošības dienestu, policijas un novērošanas kameru koncentrāciju tajā. Savukārt 2012. gadā mākslinieks aizšuva savas lūpas, protestējot pret "Pussy Riot" arestu. Pirms tam – kails "iekūņojies" dzeloņdrāšu mudžeklī pie Sanktpēterburgas domes ēkas.

Tikmēr krievu fantāzijas žanra rakstnieks Maksims Aļešins atradis cita veida pieeju mākslai – viņš noalgojis daiļamatnieku, lai viņš pēc Aļešina nāves viņš iesien mākslinieka notetovēto muguru grāmatā. Krievu rakstnieks pirms aptuveni pieciem gadiem paziņoja, ka pēc nāves plāno publicēt vienu grāmatas izdevumu, kas iesiets ādā, turklāt grāmatas nosaukumu – "Dzīvā grāmata" – viņš jau uztetovējis starp lāpstiņām.

2011. gadā ārzemju mediji ziņoja, ka grāmata vēl nav pabeigta, taču mākslnieks intervijās atklājis, ka pa īstam pabeigta tā verēšot būt tikai pēc autora nāves. Aļešins cer, ka grāmata tiks pārdota par brangu naudas summu, kuru viņš novēlējis savai meitai.

Jāpiemin, ka cilvēku ādas izmantošana grāmatu vāku noformēšanā ir sens paņēmiens – līdz mūsdienām pat saglabājušies vairāki paraugi, piemēram, cilvēka anatomijas zīmējumu krājumi un krimināltiesu pieraksti.

Domājot par ķermeni kā instrumentu Latvijas mākslā, jāmin Anda Lāce, kura par performanci "Atindēšana" izstādes "Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība" ietvaros nominēta "Purvīša balvai". Diāna Barčevska vēl atgādina, ka pavisam "nesen Mūkusalas Mākslas salonā norisinājās Andas Lāces perrformance, kas ļoti pārliecinoši demonstrēja šī mākslas veida – performances – spēku." Atšķirībā no daļas līdz šim minēto mākslinieku, Lāces performances vairāk saistās ar dziļi personisku pārdzīvojumu un retāk – ar tematiem, kas pēc mākslinieka domām ir sabiedriski nozīmīgi.

Tomēr līdzība ir tajā, ka viņas performances bieži saistās viena ar otru, veidojot turpināmību. Tā, piemēram, viņas performance "Valdzinoši nedrošs" izstādes "Horizontu meklējot" ietvaros 2014. gadā tapusi pēc tam, kad, kā interneta žurnālā "Punctum" rakstījusi pati māksliniece, "kritiens no piecu metru augstuma mainīja manu dzīvi". Māksliniece domājusi par to, "cik valdzinoši nedrošs ir mirstīga cilvēka mūžs", un no "šīs saviļņojošās domas" tapusi performance – piecus metrus augstas trepes, pa kurām māksliniece bez drēbēm "kāpj, klusē un elpo".

Vēl viens piemērs, kurš kārtējo reizi apliecina mākslas pasaules daudzveidību, ir mākslinieks Krišs Salmanis, kurš 2002. gad 2. februārī uztetovējis sev divu centimetru garu nogriezni. To viņš katru gadu fotografē, piefiksēdams izmaiņas nogriežņa garumā – darbs ar nosaukumu "2cm 02.02.02.".

Vēl var minēt Salmaņa darbu "Sarkanā poga", kas nelielā mērā sabalsojas ar jau minēto Abramovičas performanci. Tas tika radīts izstāžu zāles "Arsenāls" izstādei "1914" 2014. gadā. Tajā tika izstādīta sarkana poga, kuru izstādes apmeklētājam piespiežot, mākslinieks saņēma triecienu ar elektrību. Apmeklētāji mākslinieku neredzēja, tāpēc, kad pēc pogas nospiešanas nekas nenotika, poga tika spaidīta atkārtoti un vairākas reizes. Zināms, ka pēc darba anotācijas izlasīšanas daži apmeklētāji sūtīja māksliniekam atvainošanās vēstules.