Kristiana Brektes vārds Latvijas laikmetīgās mākslas ainā plašāk izskanēja pirms vairāk nekā desmit gadiem, reizē iemantojot huligāna birku. Jau kopš radošās darbības sākuma mākslinieks savā daiļradē nav vairījies sociāli aktīvā veidā pacelt "tabu" jautājumus, bieži veicinot pretrunīgu publikas attieksmi. Ar izaicinošām kompozīcijām izraujot skatītāju no emocionālā komforta zonas, viņš caur grotesku un ironiju norāda uz sabiedrības novirzēm, brīvi interpretējot nāves, ciešanu, seksualitātes, ticības un amoralitātes jēdzienus. Pats autors apgalvo, ka "atspoguļo lietas, kuras pastāv mūsu kolektīvajā sadzīvē un par kurām gluži vienkārši nav pieņemts runāt skaļi. Lai arī sanāk spēlēties ar cilvēku reakciju, tā nekad nav bijusi prioritāte. Galvenais taču ir, ka māksla rosina domāšanu."
Līdz šim vērienīgākajā personālizstādē Kristians Brekte pozicionē "arsenālu" kā galveno atslēgas vārdu, gan atsaucoties uz izstāžu zāles "Arsenāls" ēkas sākotnējo funkciju, gan arī pieskaroties militārajai tēmai mūsdienu kontekstā. Ekspozīcija ir sava veida pētījums par cilvēka dabu apdraudējuma apstākļos un reizē mākslinieka pārdomu esence, vizualizēta brutālisma estētikā. Krāsu, materiālu, gaismas un skaņas izmantojums apliecina Brektes interesi dekonstruēt tradicionālas mākslas formas – glezniecību, tēlniecību, grafiku – un veidot atkāpi no klasiskās izpratnes par tām.