Šokējošas performances un dzīve kā māksla. Marinai Abramovičai – 70  (10)

Abramoviča ir ievērojama ar savu ieguldījumu procesuālās mākslas attīstībā – jaunu performances žanra iespēju atklāšanā un izmantošanā. Būtiska ir mākslinieces pieeja skatītājam – ar savām performancēm jau 1970. gados Abramoviča akcentēja mākslinieka-uztvērēja attiecības un vērotāja lomu mākslas darba tapšanā. Tāpat mākslinieces darbos nozīmīga vieta ir atvēlēta ķermenim – vairākās Abramovičas uzstāšanās reizēs viņa riskējusi savainoties vai pat zaudēt dzīvību. Šobrīd viņas darbi – gan radikālie, gan piezemētākie – jau kļuvuši par sava veida performances žanra kanonu.

Interese par mākslu Marinai Abramovičai radusies agri, jaunībā viņa studējusi glezniecību Belgradas Mākslas akadēmijā, pēc tam papildinājusies Zagrebas Mākslas akadēmijā. Māksliniece vairākās intervijās pati uzsvērusi, ka viņas nodošanās mākslai bijusi ģenētiski iedzimta, proti, viņas izcelsmē ir iekšēja pretruna – vecvecāki bijuši dziļi reliģiozi, savukārt vecāki – pārliecināti komunisti. Abramovičas vectēva brālis, kurš bijis Serbijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs un gājis bojā nenoskaidrotos apstākļos, pēc nāves ticis iecelts svēto kārtā.

Pirmās performances tapušas jau mākslinieces jaunības gados, taču ievērību un slavu Abramovičai nesuši darbi, kas veidoti kopš septiņdesmito sākuma – neilgi pēc tam, kad viņa 29 gadu vecumā pameta dzimto valsti.

Piedāvājam uzzināt dažus svarīgus pieturas punktus Abramovičas karjerā, kas brīžiem bijusi nesaraujami saistīta ar mākslinieces dzīvi ārpus izstāžu zālēm.

Daudzās Abramovičas performancēs, kā intervijās stāstījusi māksliniece, būtiska ir izkopta koncentrēšanās spēja, kas ļauj "atslēgties" un izpildīt bieži vien fiziski smagās darbības.

Tā, piemēram, sākotnējās performancēs, kurās nereti veikta ikdienišķu darbību ritualizācija un ritmizācija, māksliniece izaicinājusi savu mentālo spēku, sevi burtiski liekot zem naža asmens.

"Rhythm" izrāžu sērijā, kas īstanota starp 1973. un 1974. gadu, māksliniece vienā no performancēm izpletusi plaukstu uz grīdas un ar nazi dūrusi pirkstu starpās. Katru reizi, kad nazis trāpījis pirkstam, viņa paņēmusi jaunu nazi – performances laikā Abramoviča sagriezusies 20 reizes. Šis process ticis ierakstīts kasešu magnetafonā. Pēc divdesmitās reizes māksliniece attinusi ierakstu uz sākumu un centusies atkārtot kustības un kļūdas, tā "sapludinot tagadni ar pagātni". "Man sāpes un asinis ir vienīgi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi," reiz sacījusi darba autore.

Citā "Rhythm" performancē, kas norisinājās 1974. gadā un bieži tiek piesaukta, runājot par radikālām izpausmēm mākslā, Abramoviča uz galda bija salikusi septiņdesmit divus dažādus priekšmetus, tostarp – pildspalvu, šķēres, ķēdes, cirvi, pistoli, lodi, kā arī augļus, medu, ķemmi, fotoaparātu un alkohola pudeles. Blakus bijusi norāde, kas vērotājiem vēstījusi, ka ar šiem priekšmetiem drīkst ietekmēt mākslinieci – viņa nepretošoties un uzstāšanās laikā uzņemšoties atbildību par visām skatītāju darbībām.

Sākumā vērotāji spēlējušies, kaut ko pakarot vai uzrakstot uz Abramovičas sejas, bet vēlāk kāds sagriezis viņas drēbes, ielicis pistolē lodi un iespiedis to mākslinieces rokā. Pēc sešām stundām, kad noslēdzās performance, darba autore bijusi skrandās un asinīs. Šī performance, kas nesaudzīgi atklājusi "nevainīgā vērotāja" mežonību, bieži uzskatīta par izcilu piemēru mākslinieka un skatītāja attiecību izpētē.

No 1976. gada līdz 1988. gadam Abramovičai ir attiecības un mākslinieciska sadarbība ar vācu mākslinieku Ulaju (Ulay), īstajā vārdā – Franku Uvi Laisīpenu (Frank Uwe Laysiepen).

1976. gadā Ulajs, kritizēdams tā laika Vācijas konservatīvo mākslas vidi, īsteno vienu no izaicinošākajām akcijām mākslas vēsturē, no Berlīnes Jaunās Nacionālās galerijas izzogot mākslinieka Karla Špicvega (Carl Spitzweg) gleznu "Nabaga dzejnieks" (1839), ko vēlāk, jau policijas pavadīts, izrāda kādā turku imigrantu dzīvoklī.

Par šo izgājienu Ulajam tikusi dota izvēle – doties cietumā vai maksāt brangu soda naudu. Tā vietā viņš aizbēdzis no valsts, un turpmākajos gados viņa un Abramovičas dzīves vieta ir mikroautobuss. Tomēr kopdzīves laikā abi performanču pionieri īstenojuši vairākus veiksmīgus mākslas projektus.

Dzīvojot un strādājot kopā, abi mākslinieki radīja "vienotu identitāti" un savās kopīgajās performancēs pētīja cilvēku, ego un ķermeņu attiecības.

Kad astoņdesmito gadu sākumā Abramoviča un Ulajs nolēmuši apprecēties, radies plāns to darīt ar abu mākslinieku līdz šim ilgāko performanci – "Mīlētāji: Lielā mūra pastaiga", kuras ietvaros abi dalībnieki katrs sāk ceļu savā Lielā Ķīnas mūra pusē, lai pa vidu satiktos. Šis ir vēl viens piemērs tam, kā Abramoviča sapludina mākslas un dzīves robežas.

Tomēr performances saskaņošana ar Ķīnas varas iestādēm esot ievilkusies vairāku gadu garumā un, kad 1988. gadā performance notiek, tā jau ir viņu šķiršanās. Performance ilgusi divus mēnešus, abi mākslinieki gājuši viens otram pretim, katrs no savas mūra puses, līdz viņi satikušies un ar apskāvienu izbeiguši attiecības.

Neilgi pēc šķiršanās no Ulaja sācies jauns posms Abramovičas radošajā karjerā. Viņa, piemēram, sākusi tradīciju veidot biogrāfisko teātri – ik pēc vairākiem gadiem dažādiem teātriem uzticēt savas dzīves stāsta uzvešanu. Īpašs notikums Abramovičas dzīvē bijis arī 1997. gadā, kad viņa saņēma Venēcijas biennāles "Zelta lauvas" apbalvojumu kā labākā māksliniece par savu video instalāciju-performanci "Balkānu baroks".

Tomēr 21. gadsimtā māksliniece vislabāk zināma ar savu 2010. gada retrospektīvo izstādi Ņujorkas modernās mākslas muzejā (MoMA) – "Mākslinieks ir klātesošs", kuras ietvaros radītā performance no jauna aktualizēja skatītāja lomu mākslas darbos.

Performancē ikvienam muzeja apmeklētājam bija dota iespēja nosēsties pretim klusējošajai māksliniecei, kura visu izstādes norises laiku bija klātesoša muzeja vestibilā. Performance piesaistīja plašu sabiedrības uzmanību – uz muzeju ieradās vairākas pasaulē pazīstamas personas, piemēram, dziedātāja Bjorka, aktrise Šārona Stouna, pazīstami mākslinieki, kolekcionāri, muzeju vadītāji un citi. Par izstādi un performanci uzņemta filma "Marina Abramovic: The Artist Is Present", ir radīti apmeklētāju portretu izstāde, arī pašas performances laikā tapa jaunas performances – jaunie mākslinieki izmantoja izdevību un tiecās Abramoviču provocēt. Piemēram, irāņu mākslinieks Amirs Baradarana uzveda performanci "Cits mākslinieks ir klātesošs", kurā viņš mākslinieces priekšā transformēja viņas pašas agrākos darbus. Kādā brīdi tas pat esot licis Abramovičai smieties.

Daži skatītāji pavadījuši performancē vairākas stundas, citi – raudājuši, vairāki pēc izstādes dalījušies pārdomās par piedzīvoto. Komentējot lielo ažiotāžu par izstādi, radīta arī asprātīga datorspēle, kas simulē Abramovičas performances pieredzi.

Tomēr viens no aizkustinošākajiem brīžiem performancē esot bijis mirklis, kad iepretim Abramovičai nosēdies Ulajs.

Šī esot bijusi vienīgā reize, kad māksliniece pārkāpusi pati savus noteikumus un sadevusies rokās ar performances dalībnieku. Lai arī Ulajs un Abramoviča esot tikušies atklāšanas dienas rītā, par viņa dalību performancē viņa neesot zinājusi, turklāt šī esot bijusi pirmā reize vairāku gadu laikā, kad abi agrākie biedri satiekas.