Izstāde ir stāsts par Latvijas Mākslas akadēmijas rektoriem, kuri ir ne vien ietekmējuši kopējo Latvijas mākslas attīstību, bet jau no pašiem akadēmijas pirmsākumiem strādājuši pie latviešu nacionālās mākslas skolas izveides un saglabāšanas, jauno talantu kopšanas un savu zināšanu nodošanas nākamajām paaudzēm.
Izstādes sagatavošanas procesā būtiska loma atvēlēta pētnieciskajam darbam. Latvijas Mākslas akadēmija tika iecerēta un veidota laikā, kad nācija apzinājās savas valsts nepieciešamību un sabiedrībā izkristalizējās viedoklis par nacionālās mākslas skolas, mākslas izglītības un radošās domāšanas nozīmi tautas izaugsmē. Akadēmijas dibinātājs un pirmais rektors bija izcilais latviešu gleznotājs Vilhelms Purvītis, un tā oficiāli ar Ministru kabineta rīkojumu dibināta 1919. gada 20. augustā, taču studiju darbs tika uzsākts 1921. gada 12. oktobrī. Latvijas valsts jau sākotnēji ar Latvijas Mākslas akadēmiju saistīja lielas cerības, tai bija jāapliecina nācijas briedums un tiesības patstāvīgi lemt savu un savas valsts likteni.