Māksla ir nokāpusi no 'ziloņkaula troņa'. Saruna ar 'Purvīša balvas' ekspertu Tadeušu Ropaku  (9)

2013. gadā Ropakam tika piešķirts Francijas goda leģiona ordenis. Viņš līdzdarbojas arī vairāku prominentu Austrijas muzeju (Museum of Contemporary Art, Museum of Applied Arts Vīnē), kā arī Zalcburgas festivāla padomēs. Ir kaislīgs mākslas kolekcionārs un filantrops.

Šajā nedēļā Tadeušs Ropaks viesosies Latvijā, lai kopā ar vēl citiem vietējiem un ārzemju ekspertiem lemtu par "Purvīša balvas" 2017. gada laureātu.

Jūs esat galerists, dīleris un kolekcionārs. Kā šīs trīs nodarbes jūsos sadzīvo?

Es teiktu, ka tas nav nekas neparasts. Savā ziņā tā ir pat tradīcija. Ne viens vien no lielajiem mākslas dīleriem un galeristiem vienlaikus bijis arī kolekcionārs. Piemēram, Baielers, kuram ir arī brīnišķīgs muzejs. Manuprāt, ja māksla ir jūsu patiesa kaislība, jūs nevarat tikai to pārdot. Jūs arī pats vēlaties to kolekcionēt, jo jums ir svarīga šī sajūta, ka kaut kas paliks arī tad, kad jūsu vairs nebūs. Pēdējos gadus esmu pārņemts ar ideju izveidot kolekciju, kas ir jēgpilna. Kas, iespējams, varētu kalpot kā papildinājums jau eksistējošiem muzejiem.

Ko nozīmē kolekcionēt profesionāli? Īpaši ņemot vērā, ka savā galerista ikdienā jums nācies sastapties ar visdažādākajiem kolekcionāriem.

Ar tādiem māksliniekiem kā Anselms Kīfers, Georgs Bāzelics, Gilberts&Džordžs kā galerists strādāju jau vairāk nekā trīsdesmit gadus, un man ir bijusi iespēja iegūt brīnišķīgus darbus. Tostarp ir bijuši brīži, kad man izdevies atrast it kā "trūkstošo saiti", vienu konkrētu darbu, kas ir bijis ļoti nozīmīgs saspēlē ar pārējo mākslinieka veikumu. Kādā mirklī sapratu, ka man ir iespēja izdarīt kaut ko daudz pilnīgāku, lielāku nekā, piemēram, iegūt savā īpašumā vienu vai divus Bāzelica darbus. Radīt pilnīgu ainu, parādot mākslinieku visā viņa karjeras kontekstā.

Jūs sākāt pirms 30 gadiem. Kā pa šo laiku ir mainījusies mākslas scēna?

Ak, kungs, tā ir ļoti mainījusies. Kā es vienmēr esmu teicis – māksla ir nokāpusi no "ziloņkaula troņa", kurā tā ilgstoši atradās, kļūstot par patiesu mūsu dzīves centru. Tā ir kļuvusi daudz nozīmīgāka arī jaunās paaudzes dzīvē. Pirms trīsdesmit gadiem tas bija ļoti elitārs un intelektuāls grupējums, kas sekoja mākslas norisēm. Šodien, kad runāju ar jauniešiem, māksla ir daļa no viņu augšanas procesa. No viņu dzīves.

Jūsu paša dzīvē savveida pagrieziena punkts bija sastapšanās ar Jozefa Boisa darbiem 80. gadu sākumā. Kas jūs fascinē Boisa mākslā?

Kad man bija kādi 17 vai 18 gadi un es pirmoreiz ieraudzīju Boisu, tas man bija milzīgs pārsteigums. Pilnīgi neticams veids, kā uzlūkot mākslu. Ne tikai baudīt tās skaistumu, bet būt arī intelektuāli izaicinātam. Es biju sakairināts, dusmīgs, es to nesapratu, manī bija daudz dažādu reakciju. Tas ir tas, kādai mākslai ir jābūt. Ne tikai patīkami izklaidējošai, bet arī izaicinošai. Es sajutu šo izaicinājumu un tas manī pamodināja zinātkāri. Iespējams, ja mana sastapšanās ar mākslu būtu bijusi tikai skaista un izklaidējoša, es nebūtu turpinājis. Tā it kā mani "noķēra", vairs neļaujot aiziet.

Vai domājat, ka arī šodien 23 gadus vecam jaunietim bez jebkādas iepriekšējas saistības ar mākslas vidi, ir tādas pašas iespējas kā jums 80. gados – sākt no nulles un kļūt par vienu no galvenajiem spēlētājiem mākslas tirgū?

Jā, es domāju, ka katram laikam ir savas iespējas. Un jauni cilvēki ar savu entuziasmu un kaislību vienmēr spēs tās izmantot. Jums jābūt arī mazliet naivam, tiesa, ne pārlieku. Es biju ļoti naivs, kad sāku. Taču vienlaikus es biju arī ļoti kaislīgs un manī bija daudz enerģijas. Šodien es redzu to pašu, īpaši, kad tiekos ar ļoti jauniem galeristiem – sarunas ar viņiem man atgādina manis paša sākumu.

Jūs patiešām domājat, ka mūsdienu trauksmainajā laikā un esošajā tirgus situācijā vēl iespējama tāda īpašība kā naivums?

Jā, es diezgan daudz pērku jaunu mākslinieku darbus, dodos uz mākslas mesēm, un, kad ar viņiem runājos, tas man atgādina paša pieredzi. Protams, mūsdienās viss ir daudz ātrāks – informācija ceļo ātrāk, arī cenas kāpj ātrāk. Taču dziļākajā būtībā situācija ir tā pati. Joprojām ir jauni mākslinieki, kuriem karjeras sākumā nav panākumu un nav pietiekami daudz naudas, lai izdzīvotu. Un ir jauni galeristi, kuriem arī ir sevi jāpierāda. Arī viņiem nav pietiekami daudz naudas un savā ziņā viņi aug kopā. Līdz kādā dienā kāds pamana viņu darbus, ieskatās tajos un viss sāk mainīties...

Ko jūs šodien uzskatāt par savu – galerista, atbildību?

Tādu ir daudz. Es domāju, ka mēs šeit esam, lai kalpotu māksliniekiem. Mēs viņiem esam vajadzīgi. Es ceru. Mums ir jāiegulda sava enerģija, pieredze un arī finanšu resursi, lai viņi varētu strādāt – īstenot savas vīzijas. Vienlaikus mūsu atbildība ir arī viņus aizsargāt. Pasargāt no nepareiziem lēmumiem, pasargāt no iespējamības, ka viņu darbi varētu nonākt nepareizās rokās, pasargāt viņus no kļūdām attiecībās ar medijiem. Mēs vārda vistiešākajā nozīmē atrodamies starp mākslinieka studiju un publiku. Tas ir ļoti atbildīgs darbs. Vislielākais gandarījums ir, kad es redzu, cik lielisks var būt rezultāts, ja tas ir izdarīts labi. Diemžēl arī – cik skumjš tas var būt, ja darbs nav labi padarīts.

Vai jūs domājat, ka mākslai patiešām piemīt spēja kaut ko mainīt cilvēkos?

Jā, mākslai ir spēks. Diemžēl tai nepiemīt spēks mainīt pasauli, pretējā gadījumā mēs dzīvotu labākā pasaulē. Un māksla savā ietekmē tikai līdz noteiktam līmenim var būt politiska, taču tā patiešām spēj mainīt indivīda dzīvi. Šajos trīsdesmit gados esmu to novērojis daudzkārt. Esmu redzējis cilvēkus, kas pievēršas mākslai nepareizas motivācijas dēļ, taču – ar tās intelektuālo potenciālu, tai vienalga piemīt spēja tos mainīt.

Vai var teikt, ka māksla ir mainījusi arī jūsu dzīvi?

Protams, mans Dievs, tā mani ir pilnībā izmainījusi. Pašos pamatos. Mana dzīve bez mākslas būtu pilnīgi citāda. Daudz nabadzīgāka. Es pat nespēju to iztēloties. Pat baidos to darīt.

Vai pastāv kāda atšķirība starp mākslas kolekcionāriem no Eiropas, Amerikas, Ķīnas, Krievijas?

Jā, ir atšķirības. Eiropieši un amerikāņi ir daudz izglītotāki, izsmalcinātāki veidā, kā viņi kolekcionē. Ķīnas kolekcionāriem joprojām ir ļoti daudz jāmācās. Pēdējos piecus gadus esam regulāri piedalījušies Honkongas mākslas mesē un katru gadu, cita starpā, veduši viņiem arī Georgu Bāzelicu. Sākumā viņi skatījās uz Bāzelica darbiem un pamanot to, kas esam Parīzes galerija, domāja, ka tas ir franču mākslinieks. Mums bija jāsāk no nulles. Šobrīd – es jūtu, ka tādiem māksliniekiem kā Bāzelics jau ir sava vieta Ķīnas mākslas tirgū. Tālab, ka šie cilvēki ļoti ātri mācās. Protams, ka ar ķīniešu, korejiešu kolekcionāru jūs runājat savādāk nekā ar eiropieti. Tas ir cits izsmalcinātības līmenis. Taču nav nekāda iemesla būt arogantam tikai tāpēc, ka esat iemācījies agrāk un vairāk. Jautājums drīzāk ir par to, cik atvērts jūs esat jaunai informācijai un cik ātri mācāties. Mums ir bijusi ļoti pozitīva pieredze ar daudziem no jaunajām valstīm nākušiem kolekcionāriem, taču tas joprojām ir process, kas paņem laiku. Nav iespējams gada laikā apgūt to, ko cits mācījies visu savu mūžu. Es apzinos, ka mums jābūt pacietīgiem un, protams, šīs atšķirības pastāv. Arī Krievijā. Patiesībā esmu pārsteigts par Krieviju, tā mācās daudz lēnāk nekā Ķīna.

Vai jums ir svarīgi, lai māksla ap jums būtu nepārtraukti?

Man ir četras mājas, un tās visas ir pilnas ar darbiem no manas kolekcijas. Dažkārt tas man bijis pat attaisnojums jaunas mājvietas iegādei, tādējādi izvelkot savus mākslas darbus no noliktavas. Kad nopirku māju Grieķijā, mans arhitekts un arī daudzi apkārtējie teica, ka es nevaru to piepildīt ar mākslu, tas ir bīstami. Atbildēju, ka, protams, tajā būs māksla – es uzņemšos šo risku, jo nevēlos dzīvot mājās ar dažiem printiem pie sienas vai vispār bez mākslas. Man tas ir izšķirīgi svarīgi.

Pastāv viedoklis, ka liela daļa laikmetīgās mākslas darbu, kas šobrīd ir kolekcionāru kaismīgas iekāres objekti, nākotnē izrādīsies vēsturiski nenozīmīgi un beigs savu dzīvi kā atkritumi. Kāds ir jūsu viedoklis?

Man šajā ziņā nav problēmu. Izcili darbi, cerams, izturēs laika pārbaudi, jo ir pelnījuši, lai tas tā notiktu. Visos laikos ticis radīts ļoti daudz mākslas, kas beigu beigās izrādās nenozīmīga. Manī šajā ziņā nav sentimenta. Pat, ja esmu kļūdījies un daļa mākslas darbu, kurus esmu iegādājies, laika pārbaudi neizturēs, manuprāt, tā ir daļa no spēles.