Dišāns pats bija Ņujorkas Neatkarīgo mākslinieku biedrības loceklis, taču savu darbu izstādei piedāvāja anonīmi. Izstādes noteikumi paredzēja, ka tā ir atvērta ikvienam, kas ir gatavs maksāt dalības maksu, tomēr viņa kolēģi, nezinot, kas izaicinošā darba autors, to noraidīja.
“Šis “Fountain” var būt ļoti noderīgs priekšmets savā vietā, bet tā nav mākslas izstāde, un pēc definīcijas tas nav mākslas darbs,” bija teikts biedrības paziņojumā. Dišāns bija vīlies savos kolēģos.
Pāris dienas pēc Ņujorkas Neatkarīgo mākslinieku biedrības noraidījuma, tā laika viens no slavenākajiem amerikāņu fotogrāfiem Alfrēds Štiglics to nofotografēja, lai publicētu avangarda mākslas žurnālam “The Blind Man”. Savukārt pašu oriģinālu viņš pēc fotosesijas izmeta atkritumos.
Protams, Dišāns pats nebija radījis darbu “Fountain”, tas bija fabrikā ražots un santehnikas veikalā pirkts parasts pisuārs. Tomēr šis pisuārs radīja milzīgu un ilgstošu rezonansi, diskusiju par to, ko īsti nozīmē vārds “māksla”. 2004. gadā tas tika atzīts par 20. gadsimta visietekmīgāko darbu un ir neizsmeļams avots diskusijām, pētījumiem, sarunām un jauniem darbiem joprojām. Turklāt tas ir visu laiku slavenākais redīmeida mākslas darbs.
Dišāns dzīves laikā laida klajā vairākas “Fountain” autorizētas kopijas. 1999. gada novembrī viena no tām “Sothebys’s” izsolē tika pārdota par 1,7 miljoniem ASV dolāru. 1964. gada kopija ir aplūkojama populārajā “Tate Modern” galerijā Londonā, tāpat viena no kopijām atrodas Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (MOMA) un citās vietās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!