Šķīsti sermuļi un auglīgi truši. Dzīvnieku simboliskā nozīme mākslā
Foto: Arhīva foto
Skaidrojošajā vārdnīcā māksla definēta kā "tēlaina īstenības atspoguļošana", tāpēc mākslas zinātnieki, vēsturnieki un kritiķi no laika gala nepaguruši meklē cēloņsakarības un iespējamos skaidrojumus tam, kas patiesībā māksliniekam bijis prātā un aiz ādas, kad mālējis konkrēto mākslas darbu. Gana pateicīgi izpētes objekti ir dzīvnieki, kuri, šķiet, gleznās "sastopami" teju tikpat bieži kā cilvēki.

Protams, dažādos pasaules reģionos un laika posmos dzīvnieku simboliskās nozīmes ir atšķirīgas, taču Rietumu un Eiropas mākslas vēsturē izplatītākie dzīvnieki reprezentē vairāk vai mazāk konkrētas idejas, kuru nozīme izkristalizējusies jau no klasiskās antīkās mākslas laikiem. Viduslaiku zinātnieki radīja bestiārijus – enciklopēdijas, kurās aprakstīti reāli un mītiski dzīvnieki ar to simbolisko skaidrojumu. Pēcāk renesanses mākslinieki, iedvesmojoties no šīm enciklopēdijām, attīstīja simbolu iedzīvināšanu mākslas darbos, liekot lauzīt galvas ne vienam vien estētam.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!