Dzīvot konkrētā vietā un laikā. Intervija ar izraēliešu filozofu un kuratoru Roju Brandu  (7)

Izraēliešu filozofa un kuratora Roja Branda veidotā izstāde apkopo četrpadsmit izcilu izraēliešu mākslinieku – Porata Solomona, Dora Gueza, Nira Hoda, Gaja Zagurska, Noas Eškolas, Avnera Ben-Gala, Sagitas Mecameres, Ereza Izraeli, Kerenas Jealas-Golanas, Marika Lehnera, Daniela Kiczalesa, Eitana Ben-Mošes, Sigalitas Landavas, Jehuditas Sasportasas – darbus un no 7. oktobra būs aplūkojama topošajā laikmetīgās mākslas centrā "Zuzeum" (kādreizējā "Sapņu fabrika").

Doktors Rojs Brands ir filozofijas pasniedzējs Jeruzalemes Becalēla mākslas un dizaina akadēmijā. Viņš dibinājis un vadījis laikmetīgās mākslas un kultūras centru "Yaffo 23", kā arī veidojis daudzas mākslas izstādes, tajā skaitā "The Urburb: Patterns of Contemporary Living" (Izraēlas paviljons 14. Starptautiskajā arhitektūras izstādē Venēcijā) un "Bare Life" (Museum on the Seam, 2007). 2013. gadā izdevniecība "Columbia University Pres" laida klajā viņa grāmatu "LoveKnowledge: The Life of Philosophy from Socrates to Derrida".

Saruna ar Roju notiek neilgi pirms gaidāmās izstādes atklāšanas, lai runātu par to, ko redzēsim izstādē, par dzīvi Telavivā un Jeruzalemē un par pasauli, kurā neviens vairs nejūtas īsti drošs.

Izstāde "Sapņi un drāmas" būs veltīta mūsdienu Izraēlai ‒ bet ne tikai.

Šajā projektā man bijusi iespēja baudīt gandrīz pilnīgu autonomiju, lai radītu kaut ko iespaidīgu, dramatisku, politisku, nepolitisku, aktuālu. Arī pati telpa, agrākā korķu fabrika, ir unikāla, tāpēc šis projekts bija vienlaikus smags pārbaudījums un brīnišķīga izdevība.

Man bija būtiski paturēt prātā izstādes kontekstu un izvirzīt jautājumu, kāpēc mēs vispār Rīgā rādām izraēliešu mākslu. Mūsdienās jau vispār ir dīvaini izstādīt jebkādu mākslu zem nacionāla lozunga – vienalga, vai tā būtu latviešu, šveiciešu vai franču māksla. Šodienas laikmetīgajai mākslai vairs nav izteiktu nacionālo pamatu. Mākslinieki rada darbus tā, lai uzrunātu jebkuru. Un tomēr tas, no kurienes viņi nākuši, piešķir mākslai kaut ko īpašu. Reizēm tas var arī iznākt priekšplānā; ne jau tāpēc, ka darbs būtu par kādu konkrētu vietu, bet tāpēc, ka šī vieta viņus kaut kādā ziņā provocē, iedvesmo. Varbūt tas ir kaut kas tāds, kam viņi vēlas pretoties – ko viņi vēlas kritizēt vai no kā gribētu izvairīties. Jebkurā gadījumā darbā ir noteiktas kultūras un vietas klātbūtne, kaut arī mērķis būtu absolūti universāls.

Tas rada interesantu spriedzi. Provincē šī spriedze starp lokālo piederību un skatu, kas vērsts uz kosmopolītisko pasauli, ir vēl jo spēcīgāka. Šajā ziņā izstāde ir lokāla – jūs uzzināsiet kaut ko jaunu un, cerams, pārsteidzošu par Izraēlu; bet tā uzrunās arī daudzus citus, parādot šo spriedzi, kas jūtama gan šeit, gan daudzās citās vietās.

Ja jūs būtu veidojis šo izstādi kaut kur citur, teiksim, Londonā – vai tā būtu citāda?

Man tā šķiet – jā, noteikti. Es redzēju šīs vietas fotogrāfijas, un man likās – oho, kāda dramatiska telpa! To agrāk sauca par "Sapņu fabriku", un tā es iedomājos – ahā, "sapņi un drāmas", tas ir labi, tas sader kopā. Es atcerējos arī Ugo Rondinones lielo neona darbu varavīksnes krāsās, kas sastāv no vārdiem "Sapņi un drāmas", ko šveiciešu mākslinieks 2001. gadā savā personālizstādē uzstādīja virs Herclijas muzeja Izraēlā.

Šo divu elementu – sapņu un drāmu – kombinācija kaut kādā ziņā raksturo šodienas mākslu, kas nākusi no Izraēlas. Tā iemieso mūsdienu izraēliešu kultūru – visus šos cildenos ideālus, mērķus, ideoloģijas, varbūt fantāzijas... Un no otras puses, mūsu ikdiena ir ļoti saspringta, ļoti politiska, vitāla un varbūt pat jutekliska. Šī spriedze starp abiem aspektiem ir ļoti auglīga, un man liekas, ka tā veido lielākās izraēliešu mākslas daļas kodolu. Jūs to redzēsiet – tas viss saskatāms šajos darbos, un tieši par to arī stāsta šī izstāde.

Mākslinieki ir lielākoties izraēlieši un lielākoties gados jauni.

Viņi visi ir izraēlieši, bet daži dzīvo ārzemēs. Daudzi no viņiem guvuši lielus panākumus ārpus Izraēlas, tātad ir starptautiska līmeņa mākslinieki, kuriem ir darbnīcas ne tikai Telavivā, bet arī tādās pilsētās kā Ņujorka, Losandželosa un Berlīne.

Kā jūs izvēlējāties māksliniekus? Vai esat ar viņiem jau kaut kad sadarbojies?

Būdams filozofijas pasniedzējs Becalēla mākslas un dizaina akadēmijā, es mācu topošos māksliniekus, kritiķus un kuratorus. Tāpat es bieži apmeklēju mākslinieku darbnīcas un rakstu žurnālam "Artforum International" un vietējai presei par izstādēm, kas notiek Izraēlā. Gandrīz nepārtraukti esmu saskarē ar izraēliešu māksliniekiem. Es zinu, kāds kuram bija diplomdarbs, kāda bija pirmā nopietnā izstāde gan Izraēlā, gan ārzemēs. Es sekoju tam, ko viņi dara, un daudzreiz esmu gājis uz viņu izstādēm. Tāpēc savā ziņā man bija ļoti viegli nosaukt māksliniekus šai izstādei. Tie visi ir arī mākslinieki, kuri man ir ļoti mīļi.

Vai izstādē būs skatāmi darbi, kas tapuši īpaši šim notikumam?

No vairāk nekā četrdesmit darbiem, kas skatāmi izstādē, tikai daži radīti īpaši šai izstādei. Daļēji tas ir tāpēc, ka mums nācies strādāt ar stingri ierobežotiem laika limitiem, bet daļēji arī tāpēc, ka, cik man zināms, neviens no pārstāvētajiem māksliniekiem līdz šim nav šeit izstādījies. Galvenā doma bija atvest uz šo jauno telpu darbus, kas sevī visspēcīgāk nes unikālu laika un vietas sajūtu jeb, citējot izstādes apakšvirsrakstu, "mūsdienu Izraēlas intensitāti".

Es zinu, ka jums bija svarīgi izstādē "Sapņi un drāmas" iekļaut arī palestīniešu mākslinieku darbus.

Jā. Ja tu veido izstādi par Izraēlu, tad diezgan droši sagaidi, ka cilvēki runās par Palestīnas un Izraēlas konfliktu. Lai gan daži no darbiem tiešām saistīti ar šo tēmu, palestīniešu māksla izstādē tikpat kā nav pārstāvēta – lielākoties tāpēc, ka vairumam palestīniešu mākslinieku ir iebildumi izstādīties līdzās izraēliešu māksliniekiem.

Palestīnas un Izraēlas konflikts ir viena no pirmajām lietām, kas cilvēkiem šeit nāk prātā, kad tiek pieminēta Izraēla.

Protams, no tā nekur neaiziesi, tas ir visur un visu laiku. Mēs gribējām šim jautājumam pieskarties varbūt no dažādiem skatpunktiem vai aplūkot to no iekšpuses, nevis paraudzīties it kā no malas un ziņot par to, ko redzam. Tas arī saskatāms dažādos izstādes darbos. Tā nepārprotami ir Dora Gueza skaistā videodarba "Sabir" tēma. Uz šī vizuālā fona mēs dzirdam sievieti, kura apraksta savu dzīvi Jafā, Telavivas arābu vecpilsētā. Viņa stāsta māksliniekam, savam mazdēlam, par savu dzīvi līdz 1948. gadam, kad tika nodibināta Izraēlas valsts, un par karu, kas tam sekoja; izraēlieši to sauc par Neatkarības karu, bet palestīnieši – par katastrofu. Viņa runā par to, kāda bija dzīve pirms šī pārrāvuma – par zināmu miera sajūtu un to, cik viegli bijis dzīvot netālu no Jafas pludmales. Tā ir ģimenes vēsture, un viņas stāsts saauž vienkopus dažādus elementus – ebrejus, musulmaņus, kristiešus, jaunatnācējus un vecos iedzīvotājus. Stāsts ir par katastrofu un trimdu, bet tas, kā viņa saauž kopā dažādas valodas un kultūras, veido brīnišķīgu kontrastu ornamentu. Un šī stāstnieka māksla – nedomāju, ka tā vēl ir dzīva. Interesanti, vai izstādes apmeklētāji Rīgā pamanīs, ka viņa runā pārmaiņus arābiski un ivritā. Arī pats to uzreiz nepamanīju. Stāsts ir nevainojami plūstošs, uz rietošās saules un ūdens ņirboņas fona tas mazliet atgādina šūpuļdziesmu. Cilvēki vairs neprot tā stāstīt.

Cilvēki labāk prata stāstīt stāstus varbūt tāpēc, ka toreiz nebija televīzijas...

Jā, viņiem nebija visu šo elektronisko daiktu. Un tas daudz pasaka par to, kā senāk atrada saskaņu starp dažiem pieredzes aspektiem – pirms medijiem, pirms interneta, pirms mēs sava uzmanības deficīta dēļ kļuvām tik dezorientēti un apjukuši. Pasaule savijās kopā kā garš, atšķetināts stāsta pavediens, bet šodien tā sastāv no dažādām sadrumstalotām daļiņām. Ir iespējams lēkāt no vienas pie otras, bet nav laika tās salikt un saaudzēt kopā. Mēs dzīvojam burbuļos: "Tagad es esmu laimīgs [paukš!], tagad es esmu bēdīgs [paukš!], tagad es esmu nomākts [paukš!], tagad es esmu pacilāts [paukš!]." Pāreja, pārcelšanās no viena stāvokļa uz nākamo ir svarīga, pāreja no vienas identitātes uz nākamo – vienalga, vai tā ir seksuāla identitāte, politiska vai kulturāla... Šīs pārejas mums kļūst arvien mazāk saskatāmas un iespējamas. "Tu esi vīrietis" vai "Tu esi izraēlietis", vai "Tu esi palestīnietis", vai "Tu esi gejs"... Identitātes tagad ir tik stingri fiksētas, tik neelastīgas. Mēs varam pārlēkt no vienas otrā, bet ir ļoti grūti pieņemt daudzslāņainu un veselīgu identitāti – vismaz kamēr mēs sekojam medijiem un tam, kā tie sagriež realitāti viegli sagremojamos ziņu kumosos.

Šajā ziņā būtisks ir arī Daniela Kiczalesa video "The Messenger". Tas dokumentē dzīvu priekšnesumu, kurā mākslinieks spēlē elektrisko ģitāru, kamēr no tuvējā arābu ciema – Isavijas – skan muedzina aicinājums uz lūgšanu. Priekšnesums atkārtojas piecas reizes, no krēslas līdz rītausmai. Katru reizi tas ir citādāks, jo viņi abi spēlē un dzied dzīvi. Mainās tikai gaisma. Mēs redzam, kā Daniels stāv Skopusa kalnā un noraugās uz arābu ciemu okupētajā Palestīnā. Abas vietas ir tik tuvu līdzās un tik tālu viena no otras. Mākslinieks un muedzins savu darbību nav saskaņojuši, viņi "nespēlē kopā", un tomēr viņiem kaut kā izdodas satikties, veidojot brīnišķīgas un atšķirīgas tonalitātes.

Tā ir saspringta, pretrunīga situācija, no kuras, neraugoties uz to, var dzimt skaista mūzika. Mākslinieks vai māksliniece var izvēlēties paust savu viedokli par šo politisko konfliktu, radot darbus, kas vienpusējā un tiešā formā kritizē Izraēlas valsts vai Palestīnas autonomijas politiku vai terorismu, un tā tālāk. Bet vai gan tas nav tieši tas, ar ko nodarbojas un ko meklē lielākā daļa no medijiem? Māksla ļauj pienākt tuvāk un izdzīvot kaut ko no iekšpuses.

Vai mākslā, kas nāk no Izraēlas, tas vispār ir izplatīts diskusijas temats?

Tādā filtrētā veidā – jā. Ja jūs pajautāsiet Danielam Kiczalesam, kādi ir viņa politiskie uzskati, domāju, ka viņš identificēsies ar kreisi orientētu skatpunktu, kas ļoti kritiski vērtē daudzus Izraēlas valsts piekoptās politikas aspektus. Taču attiecībā uz viņa mākslu – tur iespējami dažādi lasījumi. Varbūt māksla stāv pāri politiskam konfliktam, varbūt tas ir veids, kā satiekas kultūras, kā var līdzās pastāvēt atšķirīgas muzikālas tonalitātes – varbūt galvenais ir sajūtas.

Savā darbā Daniels komentē mākslas vēsturi, romantisma vēsturi, kas daļēji ir arī koloniālisma vēsture. Tas ir veids, kādā Rietumi noraugās uz "citiem". Un ebreji, kuri cietuši šīs vēstures gaitā, tagad paši tajā piedalās, šādi noraugoties uz arābu ciemu. Tas ir ļoti sarežģīts stāsts. Un mākslas uzdevums ir stāstīt daudz sarežģītākus stāstus. Ārpus Izraēlas mēs bieži tiekam noreducēti līdz kaut kādai politiskai nostājai. Mākslā būtiskais ir būt cilvēkam un būt dzīvam. Tā ir daudz vairāk nekā ar kaut kādu politisku nostāju iztirzāta politiska tēma.

Esmu dzirdējusi, ka Izraēlā cilvēki prot baudīt dzīvi, izbaudīt katru dienu, jo tu vienkārši nezini, ko atnesīs rītdiena (runājot par sadursmēm, vardarbību, utt.).

Jā, to var dzirdēt bieži. Ir zināma asociācija ar "dejām bezdibeņa malā" - dzīvība nevienam nav garantēta. Tā ir ļoti dramatiska un sakāpināta sajūta. "Sapņos un drāmās" ir runa arī par to. Ar šo izstādi es gribēju runāt par to, ko nozīmē dzīvot konkrētā vietā, konkrētā laikā. Ko nozīmē dzīvot šodienas Izraēlā. Bet es domāju, ka tieši to pašu var attiecināt arī uz daudzām citām vietām. Mēs runājam par medijiem, par pieredzes sadrumstalotību, par dzīves politizēšanu... Visi šie jautājumi izvirzās priekšplānā, kad runa ir par Izraēlu, taču līdzīgām bažām tagad ir pamats jebkur citur pasaulē. Šī sajūta, ka jādzīvo šodien, vēršas plašumā... Mēs dzīvojam laikā, kad neviens vairs nejūtas patiešām droši, vismaz ne tādā mērā, kā tas bija senāk.

Intervijā "Arterritory" galeriste Noemi Givona izteicās, ka Izraēla nespēlē lielu lomu starptautiskajā mākslas tirgū. Vai jūs tam piekrītat?

Es domāju, ka, ņemot vērā Izraēlas kopējo iedzīvotāju skaitu, izraēliešu mākslinieki tomēr spēlē svarīgu lomu. Mūsu ir tikai 8 miljoni; salīdziniet to ar Amerikas 300 miljoniem. Taču atsevišķi mūsu mākslinieki (daudzi no viņiem pārstāvēti šajā izstādē) guvuši ļoti lielus panākumus ārpus Izraēlas.

Man šķiet, viņa runāja par kolekcionāriem.

Izraēla interesē daudzus kolekcionārus, kuri pērk laikmetīgo mākslu – ne tāpēc, ka viņi būtu izraēlieši vai ebreji, bet gluži vienkārši tāpēc, ka viņiem patiešām ļoti patīk šī māksla. Visbiežāk darbi nonāk lielākās starptautiskās kolekcijās, kur to jēga vairs nav lokāla vai cieši saistīta ar konkrēto kultūru. Kolekcionāru var vienādā mērā interesēt Gerhards Rihters un Jehudita Sasportasa. Protams, Rihtera darbs ir saistīts specifiski ar pēckara Vāciju, bet Sasportasas praksi caurauž viņas Izraēlas izjūta, un tas daļēji vērojams arī šajā izstādē. Taču kādam citam tas var nebūt izšķirošais parametrs – var vienkārši novērtēt faktu, ka viņa ir fantastiski laba māksliniece, kuras darbi runā arī par dziļām zemapziņas enerģijas plūsmām un racionālām struktūrām, kas ir pilnīgi abstraktas un šķērso jebkādas nacionalitātes robežas. Lielākajai daļai kolekcionāru un citu cilvēku, kam šie darbi patīk, nav pilnīgi nekāda sakara ar Izraēlu. Un tieši tāpat es ceru, ka arī uz šo izstādi atnāks skatītāji, kurus vienkārši interesē laba māksla.