Francijas mākslas vēsturnieki pavadīja četrus gadus, izsekojot šai kolekcijai, kurā ir Monē slepeni nopirkti viņa laikabiedru Pjēra Ogista Renuāra, Pola Sezāna, Kamila Pisaro, Ežēna Delakruā un citu darbi.
"Es esmu savtīgs. Mana kolekcija ir tikai man pašam ... un dažiem draugiem," Monē reiz pateica žurnālistiem, kas vērsās pie mākslinieka viņa lauku mājā Normandijas reģiona Živernī ciemā.
Gleznotāja mājā un tās dārzos tagad atrodas Kloda Monē fonda muzejs, kuru apmeklē pusmiljons cilvēku gadā.
"Mēs tiešām ļoti maz zinājām par šo kolekciju," sacīja Marianna Matjē – viena no šīs izstādes kuratoriem Marmotāna Monē muzejā, kas sakopojis šīs kolekcijas lielāko daļu. "Monē nerunāja par savu privāto dzīvi un turēja savu mākslas kolekciju tikpat privātu," piebilda Matjē.
Mākslinieks glabāja šīs gleznas savos privātajos apartamentos Živernī mājas augšstāvā tālu no ziņkārīgām acīm, un viņš arī nereģistrēja, kādus mākslas darbus nopircis. Lai gan daudzi apmeklēja Monē, kad viņš gleznoja ūdensrozes, tikai daži priviliģētie drīkstēja paskatīties uz viņa privāto kolekciju.
Kad Monē 1926. gadā nomira, eksperti sastādīja šīs kolekcijas darbu sarakstu, bet tas tika iznīcināts Otrajā pasaules karā.
Matjē un viņas kolēģim Dominikam Lobsteinam vajadzēja savākt informāciju par 120 darbiem, starp kuriem bija arī vairākas Eduāra Manē un Ezēna Budēna gleznas, kā arī vairāk nekā 20 japāņu mākslinieka Hokusai darbu albumi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!