Nav noteikumu, nav teorijas – tikai kaislība. Izstādes 'Sapņi un drāmas' māksliniece Noa Eškola  (10)

Tie pārsteidz ne tikai ar krāšņu māksliniecisko tēlu, bet arī ar gluži fizisku daudzslāņainību un emocionālo uzlādētību. Dīvainā kārtā Noas Eškolas novatoriskie darbi, kurus Izraēlas mākslas pasaule uzskata par zīmīgu Izraēlas kultūras un mākslas vēstures sastāvdaļu, kā arī Tuvo Austrumu modernisma spilgtu izpausmi, nav plaši zināmi.

Dzīves laikā viņas tekstildarbi tika reti eksponēti. Māksliniece, kas 2007. gadā devās mūžībā, Izraēlā un pasaulē vairāk zināma kā dejotāja. Noa Eškola piedzima 1924. gadā no Krievijas izbraukušiem vecākiem (viņas tēvs Levi Eškols vēlāk kļuva par trešo Izraēlas premjerministru, kas savus pienākumus pildīja no 1963. līdz 1969. gadam) un pirmos četrus savas dzīves gadus pavadīja kibucā Palestīnā. Jaunībā studējusi dejas mākslu un mūziku gan Telavivā, gan arī pie Rūdolfa Lābāna Mančestrā un papildinājusies pie Moišes Feldenkraisa — Feldenkraisa kustību un pašapziņas attīstīšanas metodes izgudrotāja. Pēc atgriešanās Telavivā 1954. gadā Noa Eškola nodibināja "Noa Eskhol Chamber Dance Group", kurā pati dejoja līdz 50. gadu beigām. Viņa nodarbojās ar deju un pasniedza dažādās akadēmiskās institūcijās daudzu gadu garumā.

Noa Eškolai deja bija pašvērtība, kam nav nepieciešams scenārijs, kostīmi un pat mūzika. Kopā ar arhitektu Ābrahāmu Vahmanu viņa izveidoja minimālistisku un universālu dejas pieraksta sistēmu, kas pazīstama ar nosaukumu "Kustību raksts" (Movement Notation). Izmantojot kustību rakstu, horeogrāfs var strādāt bez kustēšanās — iecerēt dejas darbu, ļaujot tam palikt brīvam no izpildījuma, līdzīgi kā ar muzikālu kompozīciju. Kustību raksts nebija tikai jauna pieraksta forma, bet arī jauns dejas pieredzes un konceptualizācijas veids. Šodien tas tiek izmantots visdažādākajās jomās (ne tikai dejā) – arī fizioterapijā un autisma diagnosticēšanā. Noa Eškhola pati to salīdzināja ar redzēšanu: "Eškolas—Vahmana "Kustību raksts" ir domāšanas instruments, kas var iemācīt cilvēkiem vērojuma mākslu, t. i., iedrošināt viņus tiekties uz augstāko redzēšanas līmeni. Tas tiek panākts, organizējot "materiālu" — cilvēka ķermeņa kustības — relatīvi vienkāršās kategorijās, tādējādi ļaujot mums izprast šī fenomena komplicētību vienotā veselumā."

Eškolas radītās un izpildītās kustības bija gan ļoti modernas un brīvas, gan koncentrētas un stilizētas. Vērot viņas skolniekus dejā — vienmēr bez mūzikas pavadījuma — esot gluži kā noraudzīties savveida rituālā, lūgšanā.

Lielizmēra paklāju darināšanai Noa Eškola pievērsās 70. gadu sākumā. Par izejmateriālu kalpoja visdažādāko nejauši atrastu vai dāvinātu materiālu strēmeles. Tas bija vienīgai princips, kas (līdzās šķēru neizmantošanai) tika ievērots – nekādas speciālu audumu iepirkšanas, tikai tas, kas rokās nonāca pavisam nejauši. Izņēmums varbūt dažkārt bija nepieciešamības pēc fona materiāla, kad sāka aptrūkties lietoti palagi un segas – tad šis princips varēja tikt pārkāpts, iegādājoties neitrālu, vienkrāsainu auduma gabalu.

"Putni uz sastatnēm". Kokvilnas samts, kokvilnas lins, kokvilnas kreps, perkals, zīds, žoržets, sintētiskais džersijs 202 x 354 1981

"Šie skaistie darbi šķiet ļoti brīvi, pat savā ziņā kaprīzi, taču reizē arī ļoti pedantiski konstruēti. Tajos atklājas modernās mākslas okultie pamati: bez racionalitātes un apgaismības tā sakņojas arī ikdienas savādajā skaistumā un dabas un ķermeņa valodā," saka izstādes kurators Rojs Brands.

Tekstā "Nav noteikumu, nav teorijas – tikai kaislība" (No Rules, No Theory – Only Passion), kas ir vienīgā reize, kad Eškola rakstiski izsakās par saviem tekstildarbiem, viņa raksta: "Šai nodarbei sākumā nebija ne izskaidrojuma, ne ideoloģijas. Tā sākās tīri kā personiska nepieciešamība kaut ko gatavot — kaut ko, kurā nebūtu iesaistīta intelektuāla noteiktība. Šajā ziņā nekas nav mainījies, tikai laika gaitā līdz ar pabeigtu darbu uzkrāšanos un to publisko ekspozīciju ir uzaugusi savveida ideoloģija. Tomēr tas nav nekas, ko var iemācīt vai kam var piešķirt akadēmiskos kredītpunktus, jo tur nav nekā, ko mācīt. Nav noteikumu, nav teorijas — tikai kaislība."

Izstādē "Sapņi un drāmas" iekļauti divi Noas Eškolas darbi. Viens no tiem – "Interjers III (In memoriam)" ir pēdējais viņas radītais sienas paklājs. Tikpat aizraujoša, cik šo gobelēnu "publiskā seja", ir arī to "mugurpuse", kuru izstādes kurators Rojs Brands ar nodomu izšķīries neslēpt, ļaujot skatītājiem ieraudzīt, "aptaustīt" to, kas parasti tiek apslēpts – šo "lupatu deķi", kas atklāj intīmu tapšanas brīnumu, kurā līdzdarbojusies visa Noas Eškolas deju trupa, piedaloties šo dažkārt pilnīgi abstrakto, dažkārt figurālo kompozīciju radīšanas/šūšanas procesā.

Izraēlas laikmetīgās mākslas izstāde "Sapņi un drāmas" būs skatāma topošajā mākslas centrā "Zuzeum" (bijušajā "Sapņu fabrikā") no 7. oktobra līdz 6. novembrim.