Pieci vērtīgi mākslas darbi, kas nevilšus uzieti bēniņos, garāžās un pagrabos  (4)

Iemesli tam ir dažādi – gleznas autors nekļuva slavens savas dzīves laikā, neeksistēja metode, kas varētu apstiprināt gleznas patieso izcelsmi vai gluži vienkārši trūka zināšanu, lai atskārstu, ka daiļdarbs ir kas ievērības cienīgs vai pieder kāda dižgara otai.

Piedāvājam piecus ārvalstu medijos aprakstītus gadījumus, kad pēc gadiem ilgas pamestības likteņa varā pieputējušās garāžās, bēniņos vai pagrabos uzietas mākslas pasaules pērles.

2014. gadā namīpašnieki Tulūzā savas mājas bēniņos caurā jumta remontdarbu laikā uzgāja ko vairāk par peļķi. Ietūcīta aiz jumta spārēm slēpās glezna, kas uzskatāma par itāliešu meistara Karavadžo roku darbu.

Gleznu, kas ir variācija par "Judīti un Holofernu" (1599.-1602.), notīrīja un analizēja Parīzē, kur arīdzan izcēlās debates par gleznas izcelsmi. Daži eksperti uzskata, ka tās autors ir Luī Finsons (Louis Finson), 17. gadsimta flāmu baroka gleznotājs, kurš pētīja un imitēja Karavadžo stilu, savukārt citi uzskata, ka tas ir paša Karavadžo darbs, tapis 1600. gadu sākumā. Saskaņā ar Finsona testamentu viņam piederējusi "Judītes un Holoferna" kopija, taču tā pazudusi pirms aptuveni 400 gadiem.

Mākslas eksperts un galerijas īpašnieks Ēriks Turkins (Eric Turquin) apgalvo, ka tas ir īsts Karavadžo, norādot uz viņam raksturīgajiem otas triepieniem, sarežģītajām detaļām, gaismas pielietojumu un enerģisko stilu. Turpretī mākslas kritiķis Džonatans Džounss (Jonathan Jones) uzskata, ka gleznai pietrūkst Karavadžo "psiholoģiskās intensitātes".

Francijas valdība šai gleznai ir uzlikusi eksporta aizliegumu līdz 2018. gada novembrim, lai nepieļautu tās nonākšanu starptautisku kolekcionāru rokās.

1908. gadā norvēģu rūpnieks Kristians Nikolajs Mustads (Christian Nicolai Mustad) iegādājās 19. gadsimta gleznu "Montmažūras saulriets" ("Sunset at Montmajour"), kurā redzams saulriets Francijas lauku ainavā. Pirms tam tā piederēja Teo van Gogam – ievērojamam mākslas darbu tirgotājam un Vinsenta van Goga brālim. Sākotnēji to uzskatīja par slavenā mākslinieka roku darbu, bet Francijas vēstnieks Zviedrijā savas ciemošanās laikā pie Mustada nodēvēja to par viltojumu, tāpēc gleznu noglabāja bēniņos, kur tā sabija līdz viņa nāvei 1970. gadā.

Jaunajiem mājas īpašniekiem bija aizdomas, ka glezna tomēr varētu būt oriģināls, tāpēc 1991. gadā aiznesa to uz van Goga muzeju Amsterdamā. Turienes eksperti sākotnēji gan noliedza, ka glezna būtu van Goga darbs, jo uz tās nebija paraksta. Taču pēc dažiem gadiem mākslas vēsturnieki ar jaunu tehnoloģiju palīdzību veica atkārtotu ekspertīzi, kas lika mainīt lēmumu.

2013. gadā tika paziņots, ka glezna patiešām ir van Goga gleznota. Eksperti uzsvēra, ka tā ir gleznota uz tāda paša tipa audekla un tādā pašā tehnikā, kādā ikoniskais postimpresionists strādāja pie citām gleznām Arlā, Francijā. Pēc tās autentiskuma apstiprināšanas glezna tika izstādīta van Goga muzejā Amsterdamā.

2015. gada decembrī, palīdzot pārvākties kādam padzīvojušam Arizonas štata Sansitijā mītošam pārim, vīrietis garāžā atrada basketbola kluba "Los Angeles Lakers" plakātu ar Kobes Braienta parakstu. Viņi sazinājās ar izsoļu namu, lai noteiktu, vai tas ir īsts, taču, ieradušies notikuma vietā, izsoļu nama darbinieki garāžā atklāja ko krietni vien vērtīgāku. Līdzās vairāku citu amerikāņu mākslinieku gleznām tika uziets arīdzan abstraktā ekspresionisma leģendas Džeksona Polloka garadarbs.

Mājas īpašnieks vērtīgo "kravu" mantojis no savas pusmāsas, Ņujorkas sabiedrības dāmas Dženiferas Gordones Kosgrifas (Jenifer Gordon Cosgriff), kura nomira 1993. gadā.
Džošs Levins (Josh Levine), izsoļu nama "J. Levine Auction & Appraisal" īpašnieks un izpilddirektors gleznas vērtību lēš no 10 līdz 15 miljoniem ASV dolāru, taču tā kā bez paraksta un datuma uzietā glezna bija cietusi no mitruma, karstuma un dūmiem, pierādīt, ka darbs patiešām tapis pagājušā gadsimta vidū, nebija viegls darbs.

Pateicoties Levinam, kurš ekspertiem no savas kabatas esot samaksājis 55 tūkstošus ASV dolāru, darba izcelsme tika noskaidrota un apstiprināta, taču tas gan nav mazinājis mākslas darbu tirgotāju bažas par iespējamo krāpšanos un juridiskiem procesiem. Šobrīd mākslas darba izsole ir atlikta, jo cilvēkiem, kuri bija reģistrējušies izsolei, nepietika līdzekļu.

Maza, viegli bojāta eļļas glezna, kuras cena izsolē tika lēsta no 500 līdz 800 ASV dolāriem, beigās izrādījās miljonus vērta, jo eksperti atskārta, ka tā ir holandiešu vecmeistara Rembranta pazudusī glezna. Radīta mākslinieka pusaudžu perioda pēdējos gados (1624. vai 1625. gadā), glezna ar nosaukumu "Pacients bezsamaņā" ("Unconscious Patient") ir viens no darbiem sērijā, kur Rembrants attēloja piecas maņas. Līdz mūsdienām vēl aizvien nav zināms, kur pazudis darbs, kurā atainota garša.

Pirms nokļūšanas "Nye & Company" izsoļu namā vērtīgais mākslas darbs gadiem ilgi atradās kādā Ņūdžersijas nama pagrabā. Kad mājas īpašnieki nomira, viņu pieaugušie bērni nolīga izsoļu nama darbiniekus, lai viņi novērtētu vērtslietas, taču Rembrants tobrīd palika nepamanīts starp antīkām mēbelēm, sudrablietām un citiem mākslas darbiem.

Tā kā pirms izsoles neviens par gleznu neizrādīja interesi, netika veikta izmeklēšana. Taču, nokļuvusi izsolē, glezna uzreiz piesaistīja Parīzes mākslas tirgotāju uzmanību, kuriem radās aizdomas, ka glezna ir ļoti līdzīga citiem Rembranta darbiem, kas tapuši sērijā par cilvēka maņām. Rezultātā to par summu, kas svārstās no trim līdz četriem miljoniem ASV dolāru, iegādājās Ņujorkas investors un mākslas kolekcionārs Tomass Kaplans (Thomas Kaplan).

Pēcāk speciālisti zem lakas kārtiņas atklāja Rembranta iniciāļus, pierādot, ka glezna nudien ir viņa darbs. 2016. gadā atjaunotā glezna tika izstādīta Losandželosas Getija muzejā (Getty Museum) kopā ar citiem darbiem no Kaplana kolekcijas.

Ilgi pazudusī glezna, kuru gleznoja 19. gadsimta īru izcelsmes mākslinieks Henrijs Artūrs Makārdls, tika atrasta kādas Rietumvirdžīnijas štata mājas bēniņos. Makārdls pazīstams ar savu sienas izmēra gleznojumu, kurā redzama 1836. gada Sanhasinto kauja, kas bija centrālā kauja Teksasas cīņās par neatkarību no Meksikas.

Dokumenti liecināja, ka Makārdls 1901. gadā uzgleznoja mazāku šīs gleznas versiju, taču nebija zināms, kur tā ir pazudusi. Versijas bija vairākas – ka to iegādājies kāds mākslas entuziasts, ka tā uzdāvināta ģimenes locekļiem un pat iznīcināta ugunsgrēkā.

2010. gadā Makārdla pēctecis Džons Bjuels (Jon Buell) uzgāja netīro gleznu savas vecmāmiņas bēniņos, ieslēptu starp jumta spārēm zem brezenta. Vecmāmiņa apgalvoja, ka glezna, kas bēniņos sabijusi kopš 1930. gada, ir bezvērtīga.

Nojaušot, ka viņa dzimtas sieviete savos bēniņos pati nezinot glabā mantu zelta vērtē, viņš sazinājās ar izsoļu namu, lai to novērtētu. Mazā Sanhasinto kauja bija labā stāvoklī, vien ar dažiem caurumiņiem. Rezultātā tā tika pārdota kādam teksasietim par 334 tūkstošiem ASV dolāru.