Kādēļ esat izvēlējies savus darbus koncentrēt uz tik sāpīgu tematu? Kā, jūsuprāt, vajadzētu tikt galā ar holokausta sāpīgajiem zaudējumiem un tā izraisītajām sāpēm ebreju sabiedrībā?
Runāt par Otrā pasaules kara un holokausta ietekmi Izraēlā ir izveidojies par tabu. Cilvēki, kas ar to bijuši saistīti un to piedzīvojuši, vēlas šīs atmiņas un sāpes paturēt pie sevis. Tādēļ neviens par to mūsu valstī īsti nerunā un nav atvērts domai, ka kāds šo tēmu varētu izkopt arī mākslas darbos.
Taču es uzskatu, ka par šo tēmu būtu jārunā. Savos mākslas darbos es šo tēmu izceļu, lai atmiņa par to netiktu zaudēta. Lai vai kā, karā piedzīvotās sāpes ir tās, kas Izraēlu izveidojušas par tautu, kāda tā ir tagad. Tā ir daļa no mūsu kultūras, kura patiesībā ir vēl tikai izveides procesā. Mūsdienu Izraēla ir relatīvi jauna valsts, kas vēl joprojām ir savas tautas būtības un tās pamatu meklējumos. Un es uzskatu, ka ar mākslu es savā ziņā ieguldu daļu šīs kolektīvās kultūras izveidē.
Pati interesantākā man šķiet tā struktūra, uz kuras jaunā Izraēla ir izveidota. Es par pamatu ņemu šīs pašas idejas, taču no tām izveidoju kaut ko jaunu. Es veidoju lietas, kas kļūst par daļu no Izraēlas dzīves, tādējādi veidojot arī jaunas atmiņas. Un tādā veidā es arī palīdzu cilvēkiem paskatīties uz vēsturi mazliet citādā veidā. Vēsturi, kuru mēs nedrīkstam aizmirst. Un jāteic, ka jaunā paaudze to novērtē daudz vairāk, turpretim vecākā paaudze to līdz galam nevēlas pieņemt.
Šie vēsturiskie notikumi, bailes un nāve ir elementi, kurus savos darbos izpētu padziļināti, taču tas arī bieži vien ir tas, kas cilvēkos izraisa pārdzīvojumus. Bet es uzskatu, ka tas ir tikai normāli – saskarties ar nāvi un nelaimi. Jo īpaši to, kas saistīta ar mūsu pašu pagātni. Mēs Izraēlā esam uzauguši ar šīm atmiņām, esam auguši ar holokausta radītajiem zaudējumiem. Tādēļ tas ir tikai normāli, ka to turpinām pieminēt un atcerēties.
Apzinoties, cik sāpju pilna ir šī tēma, kādēļ starp nopietnu pārdomu pilniem darbiem esat izvēlējies arī iekļaut "Jokus"? (Erezs Izraelī ir izveidojis joku sēriju, kurā ar humoristiskām vārdu spēlēm apraksta holokaustu un Otro pasaules karu, – red. piezīme.)
Es uzskatu, ka ebreji ir ļoti slaveni ar to, kā viņi tiek galā ar katastrofālām situācijām – ar humoru. Humors ir būtiska ebreju kultūras daļa, kas loģiski veido arī Izraēlas kultūru. Kā nekā vienīgais ierocis, kas ebrejiem bija pieejams kara laikā, bija vārdi.
Šos jokus izveidoju pēc "Čārlija Hebdo" uzbrukumiem. Tajā saredzēju iespēju, kā ebreju sāpju pilno vēsturi sasaistīt ar to, kas notiek mūsdienās. Izveidojot šādas karikatūras, es vēlējos arī vēlreiz pierādīt, ka arī par traģiskiem notikumiem drīkst jokot. To nekādā gadījumā nevajadzētu uztvert kā apvainojumu citām kultūrām.
Atceros laiku, kad pirmo reizi savus jokus parādīju sabiedrībai. Un man tas šķita tik svarīgs posms manā mākslā, cilvēki sāka nākt klāt un uzdot man jautājumu: "Vai es par to drīkstu smieties?" Un, protams, viņi to varēja darīt, un viņiem to vajadzēja darīt.
Vai cilvēki bieži jūs uzrunā saistībā ar jūsu darbiem? Ņemot vērā, ka šo darbu tēma ir tik strīdīga, pieļauju, ka ne viens vien neapmierināts skatītājs jums ir ko teicis.
Jā, tādi cilvēki ir bijuši daudzi. Kā jau minēju iepriekš, vairums no tiem ir vecākas paaudzes ebreji. Viņi ir neapmierināti ar to, ka darbojos ar tēmu, ko pats neesmu piedzīvojis, un bieži vien man nākas uzklausīt apvainojumus par to, ka es nezinu, kas ir nāve un ko nozīmē piedzīvot zaudējumu.
Taču tā nemaz nav. Kad pats savā dzīvē saskāros ar nāvi, biju izveidojis vienu no saviem lielākajiem darbiem – "Vistas zupa". Tajā tika attēlota māte, kas izplūkā spalvas no sava dēla, kas miris kara laikā. Pēc tā viņa to ievieto zupā un apēd. Tas simbolizē to, kā māte tiek galā ar sava bērna zaudējumu, izveidojot tādu kā dzīves ciklu – sākotnēji dēls bija viņā, un viņa to apēd, lai viņš galu galā nokļūtu turpat, – tā vietā, lai tiktu aprakts zem zemes.
Un, runājot par darbiem, kuros izvēlējāties iekļaut arī savu ķermeni, piemēram, uzšujot Dāvida zvaigzni uz savām krūtīm?
Šī ideja man radās, kad attapos, cik bezpersoniski un "automātiski" Izraēlā sāk paiet holokausta piemiņas diena. Katru gadu šīs dienas laikā viss kļuva bezpersoniskāks un cilvēki pat īsti nepiedomāja pie tā, kam šī diena ir veltīta. Ebreju galvenā simbolika – Dāvida zvaigzne – kļuva par prastām, no kartona izgrieztām zvaigznēm, kas pielīmētas pie logiem. Tādēļ es vēlējos šo simboliku atdzīvināt, izveidot to pēc iespējas emocionālāku.
Kad šo video izrādīju sabiedrībai, daudzi cilvēki izteica bažas par to, ka šis nav pareizais veids, kā atminēties holokaustu – tik sāpīgi un tik "skaļi". Taču es domāju gluži pretēji. Šīs atmiņas ir jāattēlo pēc iespējas "skaļāk" gan vārdos, gan darbos. Mans kā mākslinieka uzdevums ir šīs atmiņas "ievietot" atpakaļ cilvēku sarunās, tādējādi tās atdzīvinot. Tas, manuprāt, ir daudz labāk par klusumu, kurā šīs sāpīgās atmiņas Izraēlas sabiedrībā tiek turētas.
Taču arī man ir savas robežas. Kad mākslinieks izmanto īstas fotogrāfijas, kurās attēloti holokausta cietēji vai Aušvicas nometnes, es to uzskatu par kaut ko vulgāru un pat savā ziņā pornogrāfisku. Uzskatu, ka māksliniekam ir jāizmanto viņa paša iztēle un jāveido kaut kas, kas ir tikai viņa interpretācija par notikumiem, ne patiesi materiāli, piemēram, fotoattēli.
Savu ķermeni izvēlējāties kā vietu, uz kuras uzšūt arī sarkano ziedu virteni. Kāds stāsts slēpjas aiz šī darba?
Tas viss sākās ar cementa virteni, kas man bija jāveido uz holokausta piemiņas dienu Telavivas muzejā – kā pastāvīgu ekspozīciju. Atceros, ka uz šī darba atklāšanas ceremoniju ieradās daudz holokausta izdzīvotāju un viņu ģimenes. Un, skatoties uz viņiem – kā viņi vēroja šo cementa virteni, es redzēju tik daudz sāpju viņu acīs. Tik daudz emociju. Un sapratu, ka šī pelēkā cementa virtene it nemaz nespēj attēlot šīs sāpes, ko cilvēki ir izcietuši un joprojām piedzīvo. Tā nešķita pietiekami dzīva, ja tā varētu teikt. Tādēļ es devos mājās un sagatavoju īstus sarkanos ziedus, no kuriem uzšuvu virteni pats uz sava ķermeņa. Un šī virtene iemantoja visu, ko tai bija nepieciešams parādīt, – krāsas, sāpes. Vienā vārdā sakot, emocijas.
Savu ķermeni es vienkārši uzskatu par vēl vienu platformu, uz kuras izrādīt savus mākslas darbus. Un abas šīs reizes es biju pilnībā pārliecināts par to, ko daru un ko tas simbolizē. Tādēļ jāteic godīgi, nevienā no šīm reizēm tas it nemaz nesāpēja, pretēji tam, kā tas izskatās šo video skatītājiem.
Pastāstiet vairāk par to, kādēļ jūs savā mākslinieka profesijā esat iemantojis tādu dažādību – skulptūras, gleznošana, instalācijas un pat ķermeņa māksla?
Kad mana māte saprata, ka man ir izveidojusies tāda kā saikne ar mākslu, viņa mani sāka vest uz dažādiem pulciņiem. Taču tie nebija vienkārši mākslas kursi. Katru gadu viņa mani sūtīja uz citu pulciņu, lai es izmēģinātu dažādas lietas un tādējādi saprastu, kas man vislabāk padodas un ko visvairāk vēlos darīt. Pateicoties tam, esmu iemācījies visdažādākos mākslas veidus, kā arī metodes, kā to īstenot, tostarp šūšanu un aušanu. Tas arī izskaidro manu darbu būtību, kuru pamatā galvenokārt ir materiāli un dimensijas.
Un kuri darbi ir tie, ko redzēsim "Dreams & Dramas" izstādē? Kas to skatītājiem būtu jāzina iepriekš?
Šie darbi ir cieši saistīti ar brāļu Grimmu slaveno stāstu par Ansīti un Grietiņu. Tos nosaucu ebreju stāsta vārdos – Amī un Tamī. Vienīgais, ko pamainīju, bija galveno varoņu dzimums. Tādējādi viņi simbolizē ikvienu ebreju, kas sākotnēji tika izsūtīts uz kādu "nezināmu vietu", kur tika piesolītas kultūras piepildītas komūnas un darbvietas. Protams, neviens nezināja, ko patiesībā šīs nometnes ietvēra. Viņi noticēja nacistu pasniegtajai "konfekšu mājai". Stāstā attēlotā ragana – nacists – galvenos varoņus iemeta krāsnī, kas loģiski simbolizē Aušvicas nometni, kuras iedzīvotāji palēnām "izdega" viens pēc otra.
Šis pats stāsts attiecas arī uz manām skulptūrām "Candy Crush", kas attēlo uz aplami piesolītajiem "saldumiem" uzbūvētas aizgājušo cietēju mirstīgās atliekas. Un putns uz šīm skulptūrām simbolizē nacistus, par pamatu ņemot to galveno simbolu – ērgli.
Jau ziņots, ka izstāde "Sapņi un drāmas" ("Dreams & Dramas") topošajā mākslas centrā "Zuzeum" jeb bijušajā "Sapņu fabrikā" tiks atklāta 6. oktobrī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
