Gulbja dziesmas jeb Sešu slavenu mākslinieku mūža pēdējie darbi  (10)

Un Frīda Kalo tāda nav vienīgā. Arīdzan citi mākslas pasaules dižgari savās vizuālajās gulbja dziesmās iemiesoja skumjas meditācijas par eksistenciālas dabas jautājumiem.

Sirreālista Salvadora Dalī daudzslāņainie mākslas darbi biežāk asociēti ar psihoanalīzi un tās tēvu Freidu, nevis matemātiku. Taču viņa pēdējās gleznas (pēc tam viņš, iespējams, radīja dažas bronzas skulptūras, taču to izcelsmi ir grūti precīzi noteikt, jo radīts daudz reprodukciju) iedvesmas avots ir "katastrofu teorija", kuras autors ir 20. gadsimta franču matemātiķis Renē Toms (René Thom). Teorija mēģināja paredzēt pēkšņu parādību un procesu norisi pasaulē.

Teorijas koncepts lieliski atbilda gan Dalī estētiskajai smalkjūtībai, gan arī viņa ilgajai aizrautībai ar laiku. Pēdējais mākslas darbs "Bezdelīgas aste" atsaucas uz formu vienai no tabulām, ar kuru Toms aprakstīja notikumu norisi četrās dimensijās. Simboliskais čells gleznas kreisajā augšējā stūrī pauž sāpes, un sēru pilna ir visa Dalī glezna. Iemesls tam ir viņa sievas Galas nāve iepriekšējā gadā.

Divus gadu desmitus dadaisma pionieris un redīmeida autors savu pēdējo mākslas darbu radīja pilnīgā slepenībā, kamēr mākslas pasaule domāja, ka radošajai darbībai viņš ir pielicis punktu. Instalācija – trīsdimensiju glezna, kas atrodas aiz durvīm – liek tās skatītājiem pārvērsties lūriķos. Robustās koka durvis, kas reprezentē Dišāna mīlestību pret gluži parastiem sadzīves priekšmetiem, kontrastē ar pārsteidzoši izsmalcināto un reālistisko gleznojumu.

Priekšplānā ir redzama kaila sieviete – nozieguma upuris – guļam lapu un zaru gultā, turot gāzes lampu. Viņas ķermenis ir "sakomplektēts" no Dišāna bijušās mīļākās un viņa otrās sievas ķermeņiem, radot vienlaikus gan satraucošu, gan apburošu tēlu. Mākslas darbs tika uziets Dišāna Ņujorkas studijā pēc viņa nāves 1968. gadā un nogādāts Filadelfijas Mākslas muzejā, kur tam arīdzan piešķirti divi iespējamie nosaukumi – "Ūdenskritums" ("The Waterfall") un "Izgaismojošā gāze" ("The Illuminating Gas").

Feminisma ikona Frīda Kalo, kuras daiļradē ir daudz kompozīciju, šo kluso dabu pabeidza vien astoņas dienas pirms savas nāves, nodēvējot to par "Viva La Vida" jeb "Ilga dzīve". Ironiski paradoksāls ir gan gleznas nosaukums, gan arīdzan tajā atveidoto arbūzu simbolika, kas tiek asociēti ar Mirušo dienu. Tā ir meksikāņu tradīcija, kad piemin aizgājējus, taču drīzāk svinot dzīvi, nevis sērojot un raudot.

Amerikāņu abstraktās mākslas gleznotājas Agneses Martinas pēdējais veikums ir krasi atšķirīgs no viņas ģeometriskās daiļrades, ar kuru viņa ir pazīstama. Tiesa arīdzan šajā zīmējumā, kas ir viena nepārtraukta līnija, izpaužas viņas aizrautība ar līnijām un to telpiskajām attiecībām. Šajā gadījumā līnija veido telpaugu puķu podā. Martina ar trauslo līniju palīdzību savos darbos allaž paudusi smalkas emocijas. Arīdzan šajā darbā, kas tapis, kad māksliniecei bija jau 92 gadi, jaušams rāmums, ar kādu tas radīts.

Rotko izmantoja lielus taisnstūrveida krāsas triepienus, lai paustu universālas emocijas, un viņa aizsāktā krāsu lauku glezniecības metode ir kļuvusi par ikonu mākslas pasaulē. Daugavpilī dzimušā amerikāņu gleznotāja pēdējā glezna kompozīcijas ziņā daudz neatšķiras viņa iepriekšējiem veikumiem – gan ierobežotās krāsu paletes, gan taisnstūra "krāvumu" kompozīcijas ziņā. Tiesa, koši sarkanais izceļas starp piezemētākajiem brūnajiem, melnajiem un rūsas krāsas toņiem, kādi izmantoti daudzos Rotko iepriekšējos darbos, it sevišķi pēdējos gados pirms nāves. Šis darbs, kas tapis mākslinieka pašnāvības gadā, krāsas dēļ tiek uzskatīts arīdzan par viņa nāves priekšvēstnesi.

2016. gadā, veidojot Bēkona darbu katalogu, mākslas vēsturnieki kādā privātā kolekcijā Londonā uzgāja viņa pēdējo gleznu. Šajā darbā izpaužas īru izcelsmes mākslinieka interese par buļļu cīņām, kas bieži figurē kā viņa darbu motīvs, taču jo nozīmīgāka ir šīs gleznas meditatīvā noskaņa par paša mirstību. Vairākas desmitgades dreifējot starp alkoholu un uzdzīvi, Bēkons bija krietni sabojājis savu veselību, un brīdī, kad gleznoja "Buļļa studiju" jau zināja, ka mirst. Bullis, kas ir simbols vīriešu briedumam un spēkam, ir pabalējis un notraipīts, noķerts starp nezināmo un biedējošo tumsu un balto aizmirstību.